Lasi tekstu un veic uzdevumu!
Sarunas par Ojāru Vācieti (13.11.1933.–28.11.1983.), viņa dzeju, mantojumu un aktualitāti fragments
Sarunājas literatūrzinātnieks un kritiķis Viesturs Vecgrāvis (1948), dzejniece Elīna Vendija
Rībena (1997) un valodnieks un dzejnieks, žurnāla „Domuzīme” literatūras nodaļas redaktors
Jānis Vādons (1979).
Elīna Vendija Rībena. Man ar Vācieša dzeju ir ārkārtīgi tuvas attiecības. Viņa dzeja bija pirmais, ko es lasīju. Mātei bija viņa zaļie Kopotie raksti. Sāku lasīt agri, kādos trīs gados, un tieši ar Vācieša tekstiem iemācījos lasīt, iemācījos valodu, iemīlēju dzeju, sāku rakstīt. Dzejoļi man šķita pārlaicīgi un cilvēcīgi; zināmā mērā es no tiem apguvu pat morāles principus. Pieaugšanas vecumā ir svarīga nevis idealizējoša dzeja, kurā cilvēks ir utopiski heroisks, bet atklātība, arī par cilvēka ciešanām un trūkumiem. Esmu dzirdējusi, ka Vācieša tekstus dēvē par naiviem, bet man tā nešķiet, ja nu vienīgi tikai tādā nozīmē, ka tie ir cilvēcīgi kaili. Tāpēc jūtu patiesu tuvību ar viņa dzejoļiem, kurus lasu ikreiz, kad ir grūti un vajag atspaidu.
Viesturs Vecgrāvis. Mana pieredze ir atšķirīga. 70. gados es Vācieti gandrīz nelasīju. Manā topā bija Egils Plaudis, Laima Līvena, Māris Čaklais. Alerģiju pret Vācieti bija izraisījusi viņa pirmo krājumu populārāko tekstu, piemēram, Meitenei no manas klases, skaitīšana priekšā, augšā un vēlreiz. Godīgi sakot, tas šķebināja. Tikai septiņdesmito beigās manās rokās nonāca Vācieša krājums Melnās ogas, kur vairs nebija raitās atskaņošanas, toties bija asonanses, rindu lauzumi, negaidītas atskaņas, cits saturs. Pēc tam es atklāju viņa poēmu Balsij bez pavadījuma, un var teikt, ka Vācieti es sāku lasīt. [..] Vācieša dzejā nav nekāda falšuma. Viņa godīgums un jūtu maksimālistisks cildenums joprojām suģestē. Turklāt nāk prātā Ulža Bērziņa teiktais par Vācieša morālo principu milzīgo potenciālu. Es Vācieti ieraudzīju neoromantisma gaismā – zināmā mērā mesiānistisks* dzejnieks, kurš pasaules ideālu cenšas iemiesot caur savu personību un dzeju, savā radošajā progr mmā priekšplānā izvirzīdams laikmeta un cilvēka humanizēšanas prasību. Manuprāt, Vācietis bija pārliecināts, ka dzejnieks dzimst, lai nerimtīgi uzturētu spēkā vispārcilvēciskas tikumiskas vērtības, nemitīgi par tām atgādinātu.
Jānis Vādons. Te var piebilst, ka Vācieša dzejas romantismu „izglābj” tas, ka atšķirībā no klasiska romantiķa, kuram reālā pasaule raisa vilšanos un kurš tāpēc no tās norobežojas, attālinās, Vācietis pasaulē pilnībā ir iekšā, klātesošs.
E. V. Rībena. Un Vācieša sāpīgumā, skumjās ir tuvums. Man, kā Vācieti nekad nesatikušai, viņš ir tāds cilvēks, kura priekšplānā ir personiskais un skumjais. Tiešām šķiet, ka satiekoties, kad idealizācijas plīvurs neizbēgami kristu, mēs tomēr noteikti saprastos. Arī lasīšanas laikā jūtu saslēgšanos aizvārdu līmenī.
J. Vādons. Manā dzīvē Vācieša faktoru ir grūti pārvērtēt. Līdz vidusskolai dzeja manā redzeslokā bija nonākusi tikai garāmejot, droši vien tik, cik skolā prasīja. Bet videnes laikā Vācieti izlasīju pavisam citādi. Atceros, ka vakarā nevarēju iemigt, domādams par viņa tekstiem; tolaik daudzus zināju no galvas. Šaubos, vai es būtu aizgājis filoloģijas virzienā un sācis rakstīt dzeju, ja ne Vācietis. Arī pašlaik zinu jauniešus, kurus viņa dzeja uzrunā. Iespējams, viens no iemesliem ir bezkompromisu nepastarpinātība. Ne velti vienas izlases nosaukums ir „Tuvums”. Tur nav konjunktūrisma, nav izdabāšanas, nav lasītāju virzienā vērstu kompromisu. [..] Un pašreizējā kontekstā Vācietis ir arī vērtīgs atgādinājums, ka darbs literatūrā nav karjera; tas ir eksistences veids, kurā rakstnieks līdztekus visiem saviem cilvēcīgajiem „parametriem” īsteno savu specifisko redzējumu, pasaulainu. Un rodas tas, kas ir lielāks par dzīvē iespējamo kopsummu realitātes piezemētībā.
E. V. Rībena. Vācieša dzejā ir garīgie meklējumi, saruna par esības stāvokļiem, mēģinājumi saprast sevi apziņas līmeņos, kas iesniedzas pārlaicīguma dimensijā.
J. Vādons. Kamēr cilvēks nebūs kļuvis par pilnīgu robotu, Vācieša uzdotie jautājumi būs spēkā. Tā kā nav cilvēka izdomāšanas un tēlošanas, sarunas īstums nodrošina aktualitātes saglabāšanos.
V. Vecgrāvis. Mani joprojām suģestē silta bezrobežu intimitāte. Vācieša dzejai tā piemīt, viņš sarunājas ar lasītāju un pārņem viņu savā varā. Jāpiebilst, ka Vācietis pretstatīja garīgo un materiālo, reizēm varbūt pārāk uzkrītoši. Viņš nelietoja vārdu „sakrāls”, tomēr garīgumu uzskatīja par universālu svētumu. Tajā nozīme noteikti bija tam, ka viņa vecvecāki nāca no hernhūtiešiem. [..]
E. V. Rībena. Garīgā un materiālā nošķīrumam varētu būt saistība arī ar laiku, kurā Vācietis dzīvoja un kurš visādā ziņā bija postošs.
J. Vādons. Dzīvot ļaunā laikā – tas prasīja skaidru skatījumu uz labā un ļaunā šķīrumu. Vācieša muzejā esmu skatījies uz viņa zīmējumiem, kuros, šķiet, šo to var nolasīt: tas ir meklējumu cilvēks, viņam ir jautājumi un cīņas, izejas īsti nav. Tam, visticamāk, bija vairāki iemesli, bet viens no tiem noteikti bija telpa, kurā nācās eksistēt. Vācietim ar viņa cilvēcisko trauslumu disonanse ar apkārtējo pasauli bija diezgan šausmīga. Turklāt vēl sadzīvošana ar sevi tajā visā. Tāpēc viņa tiešums savā ziņā bija arī izejas meklējumu rezultāts. Pašam nācās sev atgādināt, ka tas, kur tu eksistē, joprojām nav vienīgais variants.
Sarunājas literatūrzinātnieks un kritiķis Viesturs Vecgrāvis (1948), dzejniece Elīna Vendija
Rībena (1997) un valodnieks un dzejnieks, žurnāla „Domuzīme” literatūras nodaļas redaktors
Jānis Vādons (1979).
Elīna Vendija Rībena. Man ar Vācieša dzeju ir ārkārtīgi tuvas attiecības. Viņa dzeja bija pirmais, ko es lasīju. Mātei bija viņa zaļie Kopotie raksti. Sāku lasīt agri, kādos trīs gados, un tieši ar Vācieša tekstiem iemācījos lasīt, iemācījos valodu, iemīlēju dzeju, sāku rakstīt. Dzejoļi man šķita pārlaicīgi un cilvēcīgi; zināmā mērā es no tiem apguvu pat morāles principus. Pieaugšanas vecumā ir svarīga nevis idealizējoša dzeja, kurā cilvēks ir utopiski heroisks, bet atklātība, arī par cilvēka ciešanām un trūkumiem. Esmu dzirdējusi, ka Vācieša tekstus dēvē par naiviem, bet man tā nešķiet, ja nu vienīgi tikai tādā nozīmē, ka tie ir cilvēcīgi kaili. Tāpēc jūtu patiesu tuvību ar viņa dzejoļiem, kurus lasu ikreiz, kad ir grūti un vajag atspaidu.
Viesturs Vecgrāvis. Mana pieredze ir atšķirīga. 70. gados es Vācieti gandrīz nelasīju. Manā topā bija Egils Plaudis, Laima Līvena, Māris Čaklais. Alerģiju pret Vācieti bija izraisījusi viņa pirmo krājumu populārāko tekstu, piemēram, Meitenei no manas klases, skaitīšana priekšā, augšā un vēlreiz. Godīgi sakot, tas šķebināja. Tikai septiņdesmito beigās manās rokās nonāca Vācieša krājums Melnās ogas, kur vairs nebija raitās atskaņošanas, toties bija asonanses, rindu lauzumi, negaidītas atskaņas, cits saturs. Pēc tam es atklāju viņa poēmu Balsij bez pavadījuma, un var teikt, ka Vācieti es sāku lasīt. [..] Vācieša dzejā nav nekāda falšuma. Viņa godīgums un jūtu maksimālistisks cildenums joprojām suģestē. Turklāt nāk prātā Ulža Bērziņa teiktais par Vācieša morālo principu milzīgo potenciālu. Es Vācieti ieraudzīju neoromantisma gaismā – zināmā mērā mesiānistisks* dzejnieks, kurš pasaules ideālu cenšas iemiesot caur savu personību un dzeju, savā radošajā progr mmā priekšplānā izvirzīdams laikmeta un cilvēka humanizēšanas prasību. Manuprāt, Vācietis bija pārliecināts, ka dzejnieks dzimst, lai nerimtīgi uzturētu spēkā vispārcilvēciskas tikumiskas vērtības, nemitīgi par tām atgādinātu.
Jānis Vādons. Te var piebilst, ka Vācieša dzejas romantismu „izglābj” tas, ka atšķirībā no klasiska romantiķa, kuram reālā pasaule raisa vilšanos un kurš tāpēc no tās norobežojas, attālinās, Vācietis pasaulē pilnībā ir iekšā, klātesošs.
E. V. Rībena. Un Vācieša sāpīgumā, skumjās ir tuvums. Man, kā Vācieti nekad nesatikušai, viņš ir tāds cilvēks, kura priekšplānā ir personiskais un skumjais. Tiešām šķiet, ka satiekoties, kad idealizācijas plīvurs neizbēgami kristu, mēs tomēr noteikti saprastos. Arī lasīšanas laikā jūtu saslēgšanos aizvārdu līmenī.
J. Vādons. Manā dzīvē Vācieša faktoru ir grūti pārvērtēt. Līdz vidusskolai dzeja manā redzeslokā bija nonākusi tikai garāmejot, droši vien tik, cik skolā prasīja. Bet videnes laikā Vācieti izlasīju pavisam citādi. Atceros, ka vakarā nevarēju iemigt, domādams par viņa tekstiem; tolaik daudzus zināju no galvas. Šaubos, vai es būtu aizgājis filoloģijas virzienā un sācis rakstīt dzeju, ja ne Vācietis. Arī pašlaik zinu jauniešus, kurus viņa dzeja uzrunā. Iespējams, viens no iemesliem ir bezkompromisu nepastarpinātība. Ne velti vienas izlases nosaukums ir „Tuvums”. Tur nav konjunktūrisma, nav izdabāšanas, nav lasītāju virzienā vērstu kompromisu. [..] Un pašreizējā kontekstā Vācietis ir arī vērtīgs atgādinājums, ka darbs literatūrā nav karjera; tas ir eksistences veids, kurā rakstnieks līdztekus visiem saviem cilvēcīgajiem „parametriem” īsteno savu specifisko redzējumu, pasaulainu. Un rodas tas, kas ir lielāks par dzīvē iespējamo kopsummu realitātes piezemētībā.
E. V. Rībena. Vācieša dzejā ir garīgie meklējumi, saruna par esības stāvokļiem, mēģinājumi saprast sevi apziņas līmeņos, kas iesniedzas pārlaicīguma dimensijā.
J. Vādons. Kamēr cilvēks nebūs kļuvis par pilnīgu robotu, Vācieša uzdotie jautājumi būs spēkā. Tā kā nav cilvēka izdomāšanas un tēlošanas, sarunas īstums nodrošina aktualitātes saglabāšanos.
V. Vecgrāvis. Mani joprojām suģestē silta bezrobežu intimitāte. Vācieša dzejai tā piemīt, viņš sarunājas ar lasītāju un pārņem viņu savā varā. Jāpiebilst, ka Vācietis pretstatīja garīgo un materiālo, reizēm varbūt pārāk uzkrītoši. Viņš nelietoja vārdu „sakrāls”, tomēr garīgumu uzskatīja par universālu svētumu. Tajā nozīme noteikti bija tam, ka viņa vecvecāki nāca no hernhūtiešiem. [..]
E. V. Rībena. Garīgā un materiālā nošķīrumam varētu būt saistība arī ar laiku, kurā Vācietis dzīvoja un kurš visādā ziņā bija postošs.
J. Vādons. Dzīvot ļaunā laikā – tas prasīja skaidru skatījumu uz labā un ļaunā šķīrumu. Vācieša muzejā esmu skatījies uz viņa zīmējumiem, kuros, šķiet, šo to var nolasīt: tas ir meklējumu cilvēks, viņam ir jautājumi un cīņas, izejas īsti nav. Tam, visticamāk, bija vairāki iemesli, bet viens no tiem noteikti bija telpa, kurā nācās eksistēt. Vācietim ar viņa cilvēcisko trauslumu disonanse ar apkārtējo pasauli bija diezgan šausmīga. Turklāt vēl sadzīvošana ar sevi tajā visā. Tāpēc viņa tiešums savā ziņā bija arī izejas meklējumu rezultāts. Pašam nācās sev atgādināt, ka tas, kur tu eksistē, joprojām nav vienīgais variants.
*Mesiānistisks – kādas tautas, cilvēces glābējs.
Katram sarunas dalībniekam ir sava pieredze un īpaša saikne ar Ojāra Vācieša dzeju. Izvēlies katra sarunas dalībnieka izpratni par O. Vācieša dzeju un tās lomu viņa dzīvē!
Atbildei jābūt vienā gramatiski pareizi veidotā saliktā teikumā un saturiski atbilstošai.
Elīna Vendija Rībena
Viesturs Vecgrāvis
Jānis Vādons
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!