1. Stāsts

Ille bija piekusis un pēkšņi jutās galīgi nomaldījies. Viņam nevajadzēja pamest pēdējo
ledus gabalu. Viņš ilgojās pēc mammas. Piepeši viņš izdzirdēja no meža atskanam balsi.

 

 

Ille pamodās no tā, ka viņam kāds laizīja ausi.
– Kut! – viņš smējās. – Petra, beidz!
– Es atnācu, lai tevi brīdinātu, – Petra sacīja. – Pārējie lāči grib izdzīt tevi no meža, jo
tu izskaties tik jocīgs. Bet, ja tu gribi palikt mežā, tev ir jākļūst brūnam kā visiem citiem.
Un viņi devās pie frizieres.
– Vai tev ir brūna krāsa? – Petra vaicāja.
– Jā, bet tā ir dārga, – friziere atbildēja.
– Bet mums noteikti vajag kaut ko lētu. Re, cik viņam liels kažoks!
– Labi, tad ņemsim aerosolu.
Beidzot Ille bija kļuvis brūns. Petra un Ille ļēpoja pa mežu, līdz beidzot ieraudzīja citus
brūnos lāčus. Pārējie lāči stāvēja pie ūdenskrituma. Viņi ķēra lašus.

Petra iekliedzās: – Ille ir pats labākais lašu ķērājs!
– Ei nu ei!? – Ille pārsteigts izsaucās. Viņš vēl nekad nebija ķēris lašus.
– Parādi, ko proti! – Petra mudināja.
Kā īsts leduslācis viņš cirta ūdenī ar kreiso ķepu. Ūdens pašķīda uz visām pusēm, bet
Ille neko nenoķēra. Un brūnie lāči smējās.
– Melleņu ēdāji! – Ille noņurdēja un centās ar ķepu notvert lasi.
Un tad viņš iekrita ūdenī. Brūnā krāsa bija nomazgājusies. Bet Illem mutē bija milzīgs
lasis.
– Re! – Petra iesaucās. – Tas ir mīlīgais baltais lācēns ar skaistajām acīm. Vai viņš
nav ziķeris?!