1. Rūpniecības sektors

Rūpniecības sektors Latvijā ir viena no valsts tautsaimniecības pamatsektoriem, kas būtiski ietekmē gan ekonomisko izaugsmi, gan nodarbinātību. Tā aptver plašu darbības jomu – no pārtikas un kokapstrādes līdz metālapstrādei, mašīnbūvei un elektronikai. Pateicoties labvēlīgai ģeogrāfiskai atrašanās vietai, attīstītai infrastruktūrai un kvalificētam darbaspēkam, Latvijas rūpniecība spēj ražot konkurētspējīgus produktus gan vietējam, gan starptautiskajam tirgum. Pēdējos gados sektors piedzīvo modernizāciju un digitalizāciju, kas veicina produktivitātes pieaugumu un ilgtspējīgu attīstību.

 

Rūpniecības sektors iedalās 4 nozarēs. 

 

	Zinātņietilpīgās nozares	Darbietilpīgās nozares	Energoietilpīgās nozares	Materilālietilpīgās nozares
Raksturojums	Nepieciešams veikt dažādus zinātniskos pētījumus	Nepieciešams liels darba spēks, produkcijas izmaksu lielākoties veido darba vērtība	Ražošanā paterē daudz enerģiju	Nepieciešami daudz materiāli. Saražotais produkts ir mazāks par izejvielu daudzumu.
Piemēri	Ķīmiskā rūpniecība	Rokdarbi Kokgriezumi Mākslas darbi Filmas Mūzika	Metalurģija	Būvmateriālu ražošana Mašīnbūve Sviesta ražošana Cukura ražošana

1. Dabas resursi – Nozīmīgs faktors ir pieejamie izejmateriāli, piemēram, mežsaimniecības resursi veicina kokapstrādes un papīra ražošanas attīstību, bet kūdras ieguve ietekmē tās pārstrādes uzņēmumu izvietojumu.
2. Darba spēka pieejamība un kvalifikācija – Rūpniecības uzņēmumi koncentrējas vietās, kur pieejams pietiekami kvalificēts darbaspēks. Piemēram, Rīgā un citās lielākajās pilsētās attīstās augsto tehnoloģiju un mašīnbūves uzņēmumi.
3. Transporta infrastruktūra – Laba dzelzceļa, autoceļu un ostu pieejamība ietekmē rūpniecības attīstību. Piemēram, Liepāja un Ventspils kā ostas pilsētas piesaista uzņēmumus, kas saistīti ar metālapstrādi un loģistiku.
4. Energoresursu pieejamība – Rūpniecības uzņēmumi izvietojas vietās, kur ir pieejama stabila elektroapgāde un citi energoresursi, kas īpaši svarīgi energoietilpīgām nozarēm, piemēram, ķīmiskajai rūpniecībai.
5. Tirgus un pieprasījums – Uzņēmumi izvēlas lokācijas, kas nodrošina ātru piekļuvi vietējam un starptautiskajam tirgum. Rīgā un tās apkārtnē koncentrējas daudzi uzņēmumi, jo tā ir Latvijas lielākais patēriņa centrs.
6. Ekonomiskie un politiskie faktori – Valsts atbalsts, investīciju piesaiste, nodokļu atvieglojumi un speciālās ekonomiskās zonas veicina rūpniecības attīstību konkrētās vietās.
7. Vēsturiskie un sociālie faktori – Daudzi rūpniecības centri Latvijā veidojušies jau padomju laikos un saglabājuši savu nozīmi arī mūsdienās, piemēram, Daugavpilī un Rēzeknē attīstīta mašīnbūve un metālapstrāde.
8. Vides faktori– Rūpniecības nozaru izvietojumu ietekmē arī dabas apstākļi, piemēram, reljefs, klimats un ūdens resursu pieejamība, jo tie nosaka gan ražošanas iespējas, gan transporta un energoapgādes izmaksas konkrētajā teritorijā.