Pilsēta ir cilvēku apdzīvota vieta, kas izceļas ar lielu iedzīvotāju blīvumu, attīstītu infrastruktūru un plašu ekonomisko un kultūras aktivitāšu daudzveidību. Lai tā būtu pilsēta, nepietiek tikai ar lielo iedzīvotāju skaitu, tai arī ir jāpiešķir pilsētas statuss.
Pilsētas ir sociālās un ekonomiskās dzīves centrs, kur koncentrējas rūpniecība, tirdzniecība, izglītība, kultūra un pārvalde. Pilsētas veidošanās un attīstība ir cieši saistīta ar sabiedrības vajadzībām, resursu pieejamību un tehnoloģisko progresu.
Pilsēta ir liela, blīvi apdzīvota vieta ar administratīvi piešķirtu oficiālu pilsētas statusu, kas kalpo par nozīmīgu tirdzniecības, rūpniecības, kultūras, veselības aprūpes, aizsardzības un politisko centru.
Pilsētas atšķiras ar savu daudzfunkcionālo vidi, jo vienuviet apvieno dzīvojamo telpu, darba vietas, izglītību un atpūtu. Tajās koncentrējas finanšu iestādes, tirdzniecība un rūpniecība, kas rada darba vietas un piesaista resursus. Līdzās ekonomiskajiem procesiem pilsētas ir arī svarīgi kultūras mezgli ar teātriem, muzejiem un izstāžu zālēm.
Pilsētas funkcijas – pilsētām raksturīga darbība: rūpniecība, pakalpojumu sniegšana, tirdzniecība u. c
Fiziski pilsētu raksturo blīva apbūve - šeit ir daudz daudzstāvu ēku, kā arī labi attīstīts ceļu un sabiedriskā transporta tīkls.
Pilsēta ir ne tikai dzīvesvieta, bet arī vieta, kur attīstās jaunas idejas. Tā kā vienuviet dzīvo un strādā daudz dažādu jomu speciālistu, viņiem ir vieglāk sadarboties, apmainīties ar pieredzi un kopā radīt jaunus risinājumus.
Vienlaikus pilsētās rodas arī dažādas problēmas - sastrēgumi, gaisa un trokšņa piesārņojums, mājokļu trūkums un sociālās atšķirības starp iedzīvotājiem. Lai šīs problēmas risinātu, ir nepieciešama pārdomāta pilsētas plānošana, kas palīdz veidot ērtu un videi draudzīgu dzīvesvietu ikvienam.
Mūsdienās Latvijā ir 82 pilsētas, no kurām desmit ir valstspilsētas. Pilsētu tīkls un to skaits valstī ir veidojies cauri dažādiem vēstures posmiem, tos būtiski ietekmējot transporta attīstībai, industrializācijai un administratīvajām reformām.
19. gadsimta sākumā un starpkaru periodā jaunu pilsētu rašanos visvairāk veicināja dzelzceļa līniju izbūve un tirdzniecības atdzīvošanās, kā rezultātā 1935. gadā Latvijā bija 60 pilsētas. Savukārt padomju gados notika strauja rūpniecības attīstība, un daudzas apdzīvotās vietas kļuva par strādnieku ciematiem vai ieguva pilsētas statusu.
Pēc neatkarības atjaunošanas un padomju "pilsētciematu" statusa likvidēšanas pilsētu skaits pieauga līdz 77, bet pēdējā, 2021. gada administratīvi teritoriālajā reformā, par pilsētām kļuva arī vairāki lieli novadu centri un Pierīgas ciemi, piemēram, Mārupe, Ķekava, Ādaži un Iecava, kas savu statusu ieguva 2022. gadā.
2026.gadā savu pilsētas statusu arī ir ieguvusi Carnikava.
Aglomerācija – izteikti urbanizēta teritorija, kurā lielā pilsēta, apkārtējās mazās pilsētas un lauku centri veido vienotu sistēmu.
Aglomerācija veidojas, lielajai pilsētai izplešoties un piesaistot apkārtējās teritorijas. Pilsētai augot, tuvējie ciemi un mazākās apdzīvotās vietas pamazām pārtop par piepilsētām - tās kļūst par dzīvojamajiem rajoniem vai ražošanas zonām, kas cieši saistītas ar centru.
Aglomerācijas galvenā iezīme ir ikdienas kustība starp centru un piepilsētām. Citu apdzīvoto vietu iedzīvotāji katru dienu dodas uz lielo pilsētu strādāt, mācīties vai izmantot pakalpojumus. Lai šāda teritorija spētu darboties, tai nepieciešams kopīgs ceļu un sabiedriskā transporta tīkls, kā arī vienota inženiertehniskā infrastruktūra.
Izteikts aglomerācijas piemērs Latvijā ir Rīga kopā ar tās blakus pilsētām - Mārupi, Ķekavu, Salaspili, Jūrmalu un citām kaimiņu teritorijām.
Aglomerācijas galvenā iezīme ir ikdienas kustība starp centru un piepilsētām. Citu apdzīvoto vietu iedzīvotāji katru dienu dodas uz lielo pilsētu strādāt, mācīties vai izmantot pakalpojumus. Lai šāda teritorija spētu darboties, tai nepieciešams kopīgs ceļu un sabiedriskā transporta tīkls, kā arī vienota inženiertehniskā infrastruktūra.
Izteikts aglomerācijas piemērs Latvijā ir Rīga kopā ar tās blakus pilsētām - Mārupi, Ķekavu, Salaspili, Jūrmalu un citām kaimiņu teritorijām.
Urbanizācija – pilsētu iedzīvotāju īpatsvara pieaugums un pilsētu teritoriju izaugsme.
Urbanizācija strauji sākās līdz ar rūpniecības revolūciju, kad rūpnīcu un transporta attīstība radīja daudz jaunu darba vietu pilsētās. Cilvēki pameta laukus un pārcēlās uz pilsētām, cerot uz labākiem dzīves apstākļiem un lielāku algu. Šis process turpinās joprojām, un šobrīd pilsētās jau dzīvo vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju.
Mūsdienās pilsētnieku skaits turpina augt, tāpēc arvien vairāk domā par to, kā pilsētas padarīt zaļākas un ērtākas. Tiek būvētas energoefektīvas ēkas, veidoti parku tīkli un uzlabots sabiedriskais transports. Tāpat attīstās "gudro pilsētu" jēdziens, kur ar tehnoloģijām un sensoriem palīdz efektīvāk tērēt elektrību, ūdeni un regulēt satiksmi.
Latvijā visstraujākā urbanizācija vērojama Rīgā un tās tuvējā apkārtnē, kur koncentrējas lielākā daļa darba vietu. Tajā pašā laikā lauku apvidi pamazām iztukšojas, jo cilvēki pārceļas uz galvaspilsētu vai aizbrauc strādāt uz ārzemēm, atstājot daudzus novadus bez iedzīvotājiem.