Kultūra ir viens no aizraujošākajiem un vienlaikus sarežģītākajiem jēdzieniem ģeogrāfijā. Bieži vien, dzirdot vārdu "kultūra", mēs domājam par teātri, operu, glezniecību vai literatūru. Tomēr ģeogrāfiskā skatījumā kultūra ir daudz plašāka - tas ir viss cilvēka radītais mantojums, kas ietver valodu, reliģiju, tradīcijas, virtuvi, apģērbu, arhitektūru un pat ikdienas uzvedības normas.
Kultūra ir vēstures gaitā mainīgs cilvēka intelektuālo, garīgo, materiālo īpašību un izturēšanās veidu kopums, kas piemīt kādai sabiedrībai vai sociālai grupai.
Kultūra sastāv no divām lielām elementu grupām.
Atsauce:
Z.Melbŗde, M.Rozīte Pasaules ģeogrāfija vidusskolai -1, Rīga , Zvaigzne ABC 184.lpp, ISBN 978-9984-40-811-8
Nemateriālie kultūras elementi (Kultūras kodols)
Šie elementi nav aptaustāmi, taču tie nosaka to, kā cilvēki domā, savstarpēji sadarbojas un uztver pasauli. Tie kalpo kā sabiedrības "operētājsistēma".
Šie elementi nav aptaustāmi, taču tie nosaka to, kā cilvēki domā, savstarpēji sadarbojas un uztver pasauli. Tie kalpo kā sabiedrības "operētājsistēma".
- Valoda: Kultūras svarīgākais instruments un tās aizsargs. Valoda ne tikai ļauj nodot zināšanas nākamajām paaudzēm, bet arī veido unikālu pasaules redzējumu. Ģeogrāfijā valodu izplatība palīdz vilkt robežas starp kultūras reģioniem un pētīt cilvēku migrācijas vēsturi.
- Reliģija un ticējumi: Viens no spēcīgākajiem kultūras elementiem, kas gadsimtiem ilgi ir regulējis cilvēku ikdienas dzīvi - no tā, ko drīkst ēst, līdz tam, kā tiek būvētas pilsētas un kādas ir morāles normas. Reliģija nosaka arī svētvietu ģeogrāfiju un ietekmē pat demogrāfiju (piemēram, dzimstības rādītājus).
- Tradīcijas, paražas un vērtības: Rakstīti un nerakstīti noteikumi par to, kas sabiedrībā tiek uzskatīts par labu, pieņemamu vai aizliegtu (tabu). Tie ir svētki, rituāli, viesmīlības normas un ģimenes modeļi.
Materiālie kultūras elementi
Materiālā kultūra ir nemateriālo ideju fiziskais rezultāts. Tas ir viss, ko cilvēks ir uzbūvējis, izgatavojis vai pārveidojis ar savām rokām un tehnoloģijām.
- Arhitektūra un mājokļi: Ēkas vislabāk parāda, kā kultūra pielāgojas dabas videi un kādas ir tās tehnoloģiskās iespējas. Piemēram, stāvi jumti reģionos ar lielu sniega daudzumu vai māla kleķa mājas karstos, sausos reģionos. Tajā pašā laikā arhitektūra atspoguļo estētiku un reliģiju (baznīcu kupoli, pagodas, mošejas).
- Apģērbs: Tradicionāli apģērbu noteica klimats un pieejamie materiāli (vilna, zīds, kokvilna). Šodien apģērbs ir kļuvis par spēcīgu identitātes vai sociālā statusa simbolu. Globalizācijas ietekmē tradicionālais apģērbs daudzviet saglabājies tikai svētkos.
- Uztura kultūra (Virtuve): Ēdiena gatavošanas un patēriņa tradīcijas. Sākotnēji to noteica vietējā lauksaimniecība un dabas apstākļi (piemēram, rīsa kultūra Āzijā, rudzu un kartupeļu kultūra Ziemeļeiropā), bet šodien tā ir viena no visātrāk ceļojošajām kultūras izpausmēm pasaulē.
Galvenās kultūras likumsakarības un procesi
Kultūra nav kaut kas statisks vai dabas dots - tā ir dzīva, mainīga sistēma, kas pastāv tikai un vienīgi caur cilvēku. Pretēji mūsu bioloģiskajām īpašībām, kuras mēs mantojam ar gēniem, kultūru neviens nesaņem piedzimstot. Tā ir jāapgūst visas dzīves laikā, nemanāmi pārņemot tās sabiedrības ieradumus, kurā uzaugam. Šīs zināšanas un uzskati vispirms sāk veidoties pašā mazākajā sociālajā grupā - ģimenē - , bet laika gaitā paplašinās, apvienojot veselas tautas un nācijas kopīgā identitātē.
Šīs kopīgās identitātes pamatu jeb kodolu veido vairāki būtiski elementi, bez kuriem sabiedrība nespētu funkcionēt. Tā ir valoda, kas ļauj mums sazināties, dažādi simboli un rituāli, ikdienas dzīvesveids, kā arī dziļāki pasaules uzskati, ticējumi un gadu gaitā izkoptas paražas.
Tomēr kultūra neveidojas vakuumā. To vienmēr spēcīgi ietekmē ģeogrāfiskais novietojums - apkārtējā dabas vide un klimata apstākļi, kas vēsturiski diktējuši to, ko cilvēki ēd, kādas mājas būvē un kā plāno savu ikdienu. Lai šis unikālais dzīvesveids vispār izdzīvotu, ir nepieciešama nepārtraukta pēctecība. Kultūra burtiski pārtiek no dažādu paaudžu un sociālo grupu ikdienas sadarbības; tiklīdz šī saikne pārtrūkst un tradīcijas vairs netiek nodotas tālāk, kultūra sāk zaudēt savu spēku.
Kā jebkurš dzīvs organisms, arī kultūras sistēma ir pakļauta pārmaiņām un riskiem. Atkarībā no dažādiem iekšējiem procesiem sabiedrībā vai ārējiem impulsiem no malas, kultūra var piedzīvot gan strauju uzplaukumu un attīstību, gan arī stagnāciju un degradāciju.
Šīs kopīgās identitātes pamatu jeb kodolu veido vairāki būtiski elementi, bez kuriem sabiedrība nespētu funkcionēt. Tā ir valoda, kas ļauj mums sazināties, dažādi simboli un rituāli, ikdienas dzīvesveids, kā arī dziļāki pasaules uzskati, ticējumi un gadu gaitā izkoptas paražas.
Tomēr kultūra neveidojas vakuumā. To vienmēr spēcīgi ietekmē ģeogrāfiskais novietojums - apkārtējā dabas vide un klimata apstākļi, kas vēsturiski diktējuši to, ko cilvēki ēd, kādas mājas būvē un kā plāno savu ikdienu. Lai šis unikālais dzīvesveids vispār izdzīvotu, ir nepieciešama nepārtraukta pēctecība. Kultūra burtiski pārtiek no dažādu paaudžu un sociālo grupu ikdienas sadarbības; tiklīdz šī saikne pārtrūkst un tradīcijas vairs netiek nodotas tālāk, kultūra sāk zaudēt savu spēku.
Kā jebkurš dzīvs organisms, arī kultūras sistēma ir pakļauta pārmaiņām un riskiem. Atkarībā no dažādiem iekšējiem procesiem sabiedrībā vai ārējiem impulsiem no malas, kultūra var piedzīvot gan strauju uzplaukumu un attīstību, gan arī stagnāciju un degradāciju.
Mūsdienu pasaulē šo dinamiku visvairāk satricina globalizācijas procesi. Lai gan globalizācija mūs satuvina, tā vienlaikus rada nopietnus draudus lokālajai videi, nereti nomācot un izdzēšot unikālo, gadsimtiem kopto etnisko kultūru mantojumu.