MĀCĪBU GADA NOSLĒGUMA TESTI
Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918.gadā un Neatkarības kara 1919.gadā valstij bija jāveido visas galvenās pārvaldes un likumdošanas institūcijas. Galvenais mērķis bija izveidot demokrātisku valsts iekārtu, kas balstītos tautas suverenitātē, tiesiskumā un līdzdalībā. 20. un 30.gadu mijā Latvijā tika izveidoti demokrātijas pamati, taču šo attīstību pavadīja arī būtiski izaicinājumi, kas noveda pie K.Ulmaņa autoritārā režīma izveides.
Svarīgi!
Svarīgi! Atkārto - Kādi notikumi sekoja Latvijas neatkarības iegūšanai?
Satversmes pieņemšana un parlamentārās demokrātijas ieviešana
1920.gadā tika ievēlēta Satversmes sapulce, kuras galvenais uzdevums bija izstrādāt valsts pamatlikumu - Satversmi.
Tās sastāvā bija dažādu politisko spēku pārstāvji tostarp redzami līderi kā Jānis Čakste, Zifgrīds Anna Meirovics. 1922.gadā tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme, kas noteica Latviiju kā neatkarīgu, demokrātisku republiku ar parlamentāru pārvaldes modeli.
Attēls 1: Latvijas Republikas Satversmes oficiālā publikācija 1922. gada 30. jūnija “Valdības Vēstnesī”.
Svarīgi!
Satversme nostiprināja varas dalīšanas principu starp likumdevēju (Saeimu), izpildvaru (Ministru kabinetu) un tiesu. Tika ieviestas vispārējas vēlēšanas ar plašu pilsoņu līdzdalību. Tas veidoja stabilu likumdošanas bāzi demokrātiskai valsts pārvaldei.
Agrārā reforma
Attēls 2: Infografika Agrārā reforma
Viens no centrālajiem 20.gs. 20.gadu uzdevumiem bija agrārā reforma, ko vadīja zemkopības ministrs Kārlis Ulmanis. Tās mērķis bija ne tikai likvidēt feodālās muižas, bet arī radīt spēcīgu, neatkarīgu zemnieku slāni, kas kļūtu par Latvijas ekonomikas "mugurkaulu". Lielie muižu īpašumi tika atsavināti un sadalīti bezzemniekiem un sīkzemniekiem, veidojot vairāk nekā 54 tūkstošus jaunsaimniecību.
Reformas laikā tika atsavināti aptuveni 3,7 miljoni hektāru zemes, galvenokārt no vācbaltiešu muižniekiem. Katrai bijušajai muižai tika atstāti ne vairāk kā 50 hektāri, un daudzi muižnieki pēc zemes zaudēšanas Latviju pameta.
Bezzemnieki - cilvēki, kuri dzīvoja laukos, bet kuriem pašiem nepiederēja zeme. Viņi bieži bija algoti strādnieki muižās vai dzīvoja nomātos īpašumos.
Sīkzemnieki - zemnieki, kuriem piederēja ļoti mazi zemes gabali (bieži zem 5 ha), kas nebija pietiekami lieli, lai nodrošinātu pilnvērtīgu saimniekošanu un iztiku ģimenei.
Svarīgi!
Šī reforma būtiski mainīja valsts sociālo struktūru. no vienas puses, tā deva tūkstošiem ģimeņu iespēju uzsākt patstāvīgu saimniekošanu, stiprināja zemnieku kā pilntiesīgu pilsoņu slāni, taču no otras puses - daudziem trūka izglītības, līdzekļu un pieredzes, kas nereti apgrūtināja saimniecības attīstību.
Lai gan Satversme un agrārā reforma deva spēcīgu pamatu demokrātiskajai iekārtai, Latvijas parlamentārā demokrātija saskārās ar virkni grūtību.
Valdības bija īslaicīgas un nestabilas - 14 gadu laikā mainījas 13 valdības. Sadrumstalotais partiju spektrs Saeimā apgrūtināja vienotu lēmumu pieņemšanu, kas vājināja sabiedrības uzticību demokrātiskajai sistēmai.
Ekonomiku ietekmēja globālie notikumi, īpaši "Lielā depresija jeb lielā ekonomiskā krīze", kas sākās 1929.gadā. Eksprota tirgi saruka, lauksaimniecības produkcijas cenas kritās, pieauga bezdarbs. Šī situācija daudziem lika zaudēt ticību parlamentam.
Lielā ekonomiskā krīze jeb "lielā depresija" bija viena no smagākajām un visaptverošākajām ekonomiskajām krīzēm pasaules vēsturē. Tā sākās 1929.gada oktobrī ASV pēc akciju tirgus sabrukuma Volstrītā, un ātri izplatījās uz Eiropu un citām pasaules daļām.
Attēls 3: Pūlis Volstrītā pēc Volstrītas sabrukuma 1929.gadā
Lielā ekonomiskā krīze visā pasaulē radīja - masveida bezdarbu, rūpniecības kritumu, cenu krišanos jeb inflāciju un banku sabrukumu.
Šie apstākļi ekonomiskās krīze, sabiedrības sašķeltība pēc Pirmā pasaules kara, politiskā nestabilitāte bija raksturīga visai Eiropai - šajos apstākļos cilvēki arvien zaudēja uzticību demokrātijai. Cilvēki sāka vēlēties "stingru vadību" - vienu līderi, kurš ātri pieņemtu lēmumus un spētu atjaunot kārtību un stabilitāti. Eiropā veidojās autoritāri un totalitāri režīmi.
Autoritārisms ir valsts pārvaldes forma, kurā visa vara koncentrēta vienas personas vai šauras grupas rokās, bet demokrātiskas institūcijas (parlaments, partijas, vēlēšanas) tiek ierobežotas vai kontrolētas.
Totalitārisms ir pārvaldes forma, kur valsts cenšas pilnībā kontrolēt sabiedrības un indivīda dzīvi – ne tikai politiku, bet arī ekonomiku, kultūru, izglītību un pat cilvēku domas.
Piemēram -
Vācijā - pēc ilgtošas politiskas un ekonomiskas nesatbilitātes, pie varas nāca nacionālsociālistiskā partija. 1933.gadā par kancleru kļuva Ādolfs Hitlers, kurš atcēls demokrātisko iekārtu un nodibināja diktatūru.
Attēls 4: Vācijas Nacionālsociālistiskās partijas vadītājs Ādolfs Hitlers (1889-1945)
Itālijā jau 1922.gadā pie varas nāca Benito Musolīni, kurš pakāpeniski iznīcināja parlamentāro sistēmu un ievesa fašistisku režīmu.
,Attēls 4: Itālijas fašistiskās partijas vadītājs - Benito Musolīni (1883-1945)
Padomju Savienībā pēc pilsoņu kara un boļševiku varas nostiprināšanās, Josifs Staļins veidoja totalitāru valsti, kurā visas varas institūcijas kontrolēja komunistiskā partija, tika apspiesta jebkāda opozīcija un izmantots terors.
Attēls 5: Padomju Savienības komunistiskās partijas Ģenerālsekretārs Josifs Staļins (1878-1953).
Polijā, Ungārijā, Spānijā un vairākās citās valstis arī notika līdzīgi procesi - sākotnēji demokrātiski režīmi tika pakāpeniski aizstāti ar autoritāriem līderiem un ierobežotu brīvību.
Latvija nebija izņēmums. Lai arī valsts bija izveidojusi savu Satversmi, vēlēšanu sistēmu un īstenojusi nozīmīgas reformas, politiskā nestabiltiāe un ekonomiskās grūtības - lika daļai sabiedrības justies nogurušai un vīlušai demokrātijā.