Pēc Pirmā pasaules kara (1914-1918) Eiropā valdīja cerība, ka tik liela un postoša kara vairs nebūs. Tika dibināta Tautu Savienība, lai risinātu konfliktus mierīga ceļā, un noslēgti vairāki miera līgumi. Tomēr šī cerība izrādījās īslaicīga.
Svarīgi!
Atkārto! Kādas bija Pirmā pasaules kara sekas? Kas varēja novest pie konfliktu turpināšanas Eiropā?
Smagie Versaļas miera līguma nosacījumi izraisīja aizvainojumu vācu sabiedrībā, veicināja ekonomisku nestabiltāti un atbalstu radikālām partijām, tostarp nacionālsociālistiem, kuru līderis Ādolfs Hitlers solīja atcelt Versaļas nosacījumus un atjaunot Vācijas varenību.
Attēls 1: Hitlera inkaugurācijas ceremonija kanclera amatā 1933.gada 30.janvārī.
Pēc nākšanas pie varas 1933.gadā Hitlers sāka īstenot programmu, lai paplašinātu vācu teritoriju, atceltu Versaļas miera līgumu.
1935.gadā - tika ieviesta karaklausība, sākta armijas paplašināšana;
1936.gadā - Vācija remilitarizēja Reinzemes apgabalu, pārkāpjot Versaļas noteikumus.
1938.gadā - Austrija tiek pievienota Vācijai bez militāras pretestības.
1938.gada septembrī - Minhenes vienošanās - Lielbritānija un Francija piekrīt ļaut Hitelram pievienot Sudetu apgabalu (vācu apdzīvoto daļu Čehoslovākijā);
Attēls 1: Minhenes vienošanās.
1939.gada martā - Hitlera karaspēks ieņem visu Čehoslovākiju - pārkāpjot Minhenes vienošanos, notiek atklāta miera graušana.
Lielbritānija un Francija, baidoties no jauna kara, vairākkārt neiejaucās, cerot, ka Hitlera apetīte būs ierobežota - šī kļūdainā stratēģija tiek saukta par nomierināšanas politiku.
Nomierināšanas politika bija Rietumeriopas lielvalstu - galvenokārt Lielbritānijas un Francijas - ārpolitikas stratēģija 1930.gadu otrajā pusē, īpaši attiecībā pret nacionālsociālistisko Vāciju. Šī politika balstījās uz ideju, ka pieļaujot Vācijas prasības, varēs izvairīties no jauna kara Eiropā.
Attēls 3: Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens (viens no nomierināšanas politikas pamatlicējiem) apsveicinās ar Vācijas reihskancleru Ādolfu Hitleru.
Situācija staruji mainijās, kad 1939.gada augustā PSRS un nacistiskā Vācija parakstīja Neuzbrukšanas līgumu, pazīstamu kā Molotova - Ribentropa paktu.
Svarīgi!
Molotova - Rībentropa pakts (Hitlera - Staļina pakts) bija neuzrbrukšanas līgums, ko 1939.gada 23.augustā parakstīja Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. To parakstīja Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Rībetrops un PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs. Tas paredzēja, ka abas valstis apņemas neuzbrukts viena otrai, ne tieši, ne netieši. Tika solīts risināt domstarpības mierīgā ceļā, līgums bija spēkā uz 10 gadiem.
Papildus publiskajam līgumam tika parakstīts slepenais protokols kurā tika sadalītas ietekmes zonas:
- Polija tika sadalīta starp Vāciju un PSRS;
- Latvija, Igaunija, Somija un Besarābija tika noteiktas kā PSRS ietekmes zona;
- Lietuva sākotnēji paredzēta Vācijai, bet vēlāk tika pievienota PSRS zonai.
Šis pakts pavēra ceļu karam, jo Vācija bija droša, ka PSRS neiejauksies, ja tā iebruks Polijā un PSRS iegūs brīvību darboties Austrumeiropā.
Attēls 4: Molotova - Rībentropa pakta parakstīšana 1939.gada 23.augusts.
1939.gada 1.septembrī Vācija iebruka Polijā. Divas dienas vēlāk - 3.septembrī - Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai, sākot Otro pasaules karu.
17.septembrī Polijā iebruka arī Padomju Savienība, izpildot slepenā protokola daļu. Polija tika sadalīta, un Austrumeiropa nonāca totalitāro režīmu rokās.
Tātad varam secināt, ka galvenie Otrā pasaules kara cēloņi bija
| Cēloņu grupa | Konkrētie cēloņi un skaidrojums |
|---|---|
| Politiskie cēloņi |
|
| Militārie un stratēģiskie cēloņi |
|
| Diplomātiskie cēloņi |
|
| Ekonomiskie un sociālie cēloņi |
|