Cilvēces senākos laikus sauc par aizvēsturi – tā ir vēstures daļa, kas norisinājās pirms rakstības izgudrošanas. Tā kā rakstītu avotu par šo laiku nav, pētnieki izmanto citus - arheoloģiskos atradumus (akmens darbarīkus, senās apmetnes, alu zīmējumus, kā arī cilvēku un dzīvnieku kaulus). Šie atradumi ļauj atklāt, kā dzīvoja pirmie cilvēku un dzīvnieku kaulus. Šie atradumi ļauj atklāt, kā dzīvoja pirmie cilvēki, ar ko viņi pārtika un kā organizēja savu sabiedrisko dzīvi.
Aizvēstures visilgākais un nozīmīgākais posms ir akmens laikmets, kas ilga vairāk nekā divus miljonus gadu. Šo nosaukumu tas ieguva tāpēc, ka ilvēki šajā laikā lielākoties izmantoja akmeni rīku gatavošanai.
Svarīgi!
Akmens laikmets parasti tiek dalīt trīs lielos posmos – paleolītā, mezolītā un neolītā.
Attēls 1: 19. gs. attēlojums par cilvēku dzīvesveidu aizvēsturē.
Paleolīts jeb senākais akmens laikmets sākās apmēram pirms 2,5 miljoniem gadu un ilga līdz pat 10 gadu tūkstotim p.m.ē. Šajā laikā cilvēki izmantoja ļoti vienkāršus akmens šķeltņus, cirvjus un nažus, pārtikai medīja un vāca augus. Viņi dzīvoja mazās savācējsaimniecības grupās, kas klejoja, sekojot dzīvnieku bariem un meklējot barību. Šādu dzīves veidu sauc par nomadismu.
Savācējsaimniecība – saimniekošanas forma, kur cilvēki pārtiku vāc no dabas – ogas, riekstus, augus, medīja dzīvniekus un zvejoja.
Nomadisms – klejotāju dzīvesveids, cilvēki nemitīgi pārvietojās no vienas vietas uz otru, meklējot pārtiku vai labākas dzīves apstākļus.
Attēls 2: Paleolīta sienu zīmējums Francijā.
Mezolīts jeb vidējais akmens laikmets aptver laika posmu no ap 10000 līdz 8000 gadu p.m.ē. Tad rīki kļuva smalkāki – tika izmantoti loki un bultas, harpūnas, zivju āķi. Cilvēki sāka veidot pirmās puspastāvīgās apmetnes pie upēm un ezeriem, kā arī pieradināja pirmos dzīvniekus, piemēram, suni. Šajā laikā cilvēki kļuva organizētāki, jo izdzīvošanai bija nepieciešama ciešāka sadarbība.
Attēls 3: Neolīta laika apmetne.
Neolīts jeb jaunākais akmens laikments sākās ap 8000 g. p.m.ē. un ilga līdz ap 3000 g. p.m.ē. Šajā laikā notika nozīmīgas pārmaiņas, ko sauc par neolītisko revolūciju. Cilvēki pārgāja no medīšanas un vākšanas (savācējsaimniecības) uz zemkopību un lopkopību (ražotājsaimniecību). Tas nozīmēja, ka viņi sāka audzēt graudaugus, pieradināja lopus un pirmo reizi vēsturē veidoja pastāvīgas apmetnes. Sabiedrība kļuva sarežģītāka - radās dzimtas un ciltis, kas kopīgi strādāja un pārvaldīja resursus. Neolītā tika gatavoti arī labāk apstrādāti akmens rīki, kā arī tika veidoti pirmie māla trauki. Pirmās šādas sabiedrības radās Tuvajos Austrumos - auglīgajā pusmēnesī (mūsdienu Irākā, Sīrijā, Turcijā, Izraēlā), kur audzēja kviešus un miežus un pieradināja kazas un aitas.
Attēls 4: Neolītiskas apmetnes rekonstrukcija.
Ražotājsaimniecība – saimiekošanas veids, kur cilvēki paši ražo sev iztiku. Audzē graudaugus, dārzeņus, pieradina un tur mājlopus.
Neolītiskā revolūcija – pāreja no savācējsaimniecības (medībām un augu vākšanu) uz ražotājsaimniecību (zemkopību un lopkopību). Neolītiskā revolūcija sākās Tuvajos Austrumos – auglīgajā pusmēnesī (mūsdienu Irākā, Sīrijā, Turcijā, Izarēlā) ap 10000 g. p.m.ē.
Attēls 5: Auglīgais pusmēness.