3. Vēstures palīgnozares

Vēstures pētniecība ir daudzvedīga un prasa izmantot vairākas palīgnozares, lai iegūtu plašāku skatījumu uz pagātnes notikumiem un cilvēku dzīvi. Katrs vēstures avots sniedz tikai daļu no patiesības, tāpēc vēsturnieki izmanto palīgnozares, lai iegūtu pēc iespējas precīzāku priekštatu par notikušo. 

 

Arheoloģija pēta lietiskus vēstures avotus no pagātnes, piemēram, darbarīkus, rotaslietas, māla traukus un ēku drupas. Arehologi izmanto šos atradumus, lai uzzinātu kā cilvēki dzīvoja, kādas bija viņu tehnoloģijas, kā arī ko viņi ēda, kā ģerbās un kādiem ikdienas uzdevumeim viņi bija pievērsušies. Šo atklājumus palīdz izprast arheoloģiskie izrakumi. 

 

Piemēram, Seno romiešu pilsētā Pompejā arheoloģiskie izrakumi sniedz bagātīgu informāciju par romiešu dzīvesveidu pirms vulkāna izviršanas. Seno romiešu mājās, trauki un sienu gleznas palīdz pētniekiem izprast romiešu sociālo dzīvi, mākslu un iedzīvotāju ikdienas paradumus. 

 

 

Numismātika pēta monētas un banknotes – naudas pētniecību, kas palīdz izprast ekonomiku, tirdziecību un varas attiecības pagānē. Monētas bija ne tikai finanasiāls instruments, bet arī politiskais simbols. Tie bieži nes valdnieku attēlus. Svarīgs elements naudas pētniecībā ir arī materiāls no kā tā izgatavots, tas sniedz informāciju par resursu pieejamību konkrētā laikā un vietā. 

Piemēram, Franču revolūcijas laikā izgatavotāš monētas palīdz izprast revolūcijas idejas un pārmaiņas, jo uz monētām tika attēloti simblo, kas atsoguļoja sabiedrības pāreju no monarhijas un republiku. 

 

 

Epigrafika pēta rakstus un gravējumus uz akmeņiem, pieminekļiem, ēku sienām un kapu plāksnēm. Šie raksti bieži sniedz tiešas liecības par notikumiem, sabiedrisko dzīvi, politiku un reliģiju. Epigrāfija ir svarīga vēstures pētījumos, jo tieši rakstos tiek fiksēti svarīgi sabiedrības procesi, piemēram, kara gājieni, teritoriju pievienošana un valdnieku rīkojumi. 

Piemēram, Romas impērijas hronikās un kapu gravējumos var atrast liecības par Romas impērijas ekspansiju, piemēram, par uzvarētām cīņām un iekarotām teritorijām, kā arī personību godināšanu, kas bija raksturīga romiešu sabiedrībā. 

 

Paleogrāfija pēta seno rakstību un rokrakstus, kas palīdz izprast, kā rakstība attīstījās dažādos vēstures periodos un kā tā tika izmantota sabiedrībā. Paleogrāija ir svarīga vēstures dokumentu izpētē, jo tā palīdz dekodēt rakstības formas, kas bija raksturīgas konkrētam laikmetam, un noskaidrot to vecumu un autentiskumu. 

Piemēŗam, viduslaiku rokraksti palīdz saprast, ka tika rakstītas hronikas un dokumenti un kādi rakstības stili bija populāri dažādās Eiropas valstīs. 

 

 

Heraldika pēta gērboņus, karogus un simbolus, kas tiek izmantoti, lai identificētu dzimtas, valdniekus un sociālās grupas. Heraldika palīdz saprast, kā šie simboli tika izmantoti, lai parādītu cilvēka vai valsts statusu un varu. 

Piemēram, Anglijas monarhi izmantoja ģērboņus, lai parādītu savas ģimenes izcelsmi un attiecības ar citām Eiropas monarhijām, kas palīdzēja izprast politiski stratēģiskas saites un teritoriālas attiecības. 

 

Ģenealoģija pēta cilvēku dzimtas kokus un dzimtu pēctecību. Tā palīdz izprast, kā ģimenes attiecības un dzimtas vēsture ir saistītas ar politiskajiem notikumiem un sabiedriskajiem procesiem. 

Piemēram, Eiropas monargu ģenealoģijas pētījumi atklāj, kāda monarhiem bija loma starptautiskajos konfliktos un kā viņu dinastija veidoja sabiedriskos un politiskos procesus.