Vēsture ir zinātne, kas pēta pagātnes notikumus un cilvēku rīcību, kas atstājusi ietekmi uz šodienu. Vēsture ir saistīta ar visu mūsu dzīvi, jo tā veido mūsu identitāti, mantojumu un nākotni. Vēsture palīdz saprast kā esam nonākuši līdz mūsdienām. Zinot vēsturi mēs varam izvairīties no iepriekš pieļautām kļūdām, mācīties no pagātnes sasniegumiem un sagatavoties nākotnei.
1.attēls: "Vēstures tēvs" – Herodots
Hērodots, zināms kā "vēstures tēvs", bija sengrieķu vēsturnieks, kurš dzīvoja 5. gadsimtā p.m.ē. Viņš pirmo reizi apkopoja un analizēja vēsturiskos notikumus, rakstot par dažādiem tautu konfliktiem, īpaši par Grieķijas un Persijas kariem.
Hērodots ieviesa izpētes metodi, izmantojot aculiecinieku liecības un kritisko analīzi, kas kļuva par pamatu vēstures zinātniskajai pētniecībai.
Kāpēc vēsturi ir svarīgi mācīties?
Vēsture sniedz izpratni par to, kā cilvēki ir veidojuši sabiedrības un kultūras, kā risinājuši konfliktus un kā radījuši idejas, kas mainījušas pasauli. Bez vēstures nebūtu iespējams saprast politiskās sistēmas, sociālās struktūras un tehnoloģiskos sasniegumus, kas veido mūsu ikdienas dzīvi. Tā ir arī veids, kā mācīties par cilvēku dabas sarežģītību un to, kā dažādu cilvēku dzīves un idejas ir sadzīvojušas gadsimtu gaitā.
Laika skaitīšana ir būtiska vēstures daļa. Laika skaitīšana palīdz noteikt, kad ir notikuši dažādi vēsturiski notikumi, un nodrošina salīdzinājumu starp dažādiem vēstures periodiem. Pirmie laika skaitīšanas mēģinājumi sākās ar saules kustības novērošanu un mēnesi veidojušos ciklu atzīmēšanu. Daudzās senajās civlizācijās, piemēram, Senajā Ēģiptē un Divupē, cilvēki sāka veidot kalendārus pēc laika vienībām (dienas, mēneši), ko norakstīt un atcerēties.
Laika skaitīšanas sākums –
| Skaitīšanas sistēmas ieviesēji | Princips |
| Senie ēģiptieši | Izmantoja saules gadu, ko sadalīja 365 dienās. Viņu kalendārs bija viens no pirmajiem kas iekļāva gada sezonālo ciklu. |
| Senie romieši | Ieviesa Jūlija kalendāru (46.g. p.m.ē.), kurā bija 365 dienas, sadalītas 12 mēnešos. Tā bija viena no ilgtošāk izmantotajām laika skaitīšanas sistēmām līdz pat 16. gs. |
| Kristieši |
Kristiešu laika skaitīšana ir saistīta ar Kristus dzimšanas datumu un kalendāru, kas sākotnēji tika ieviests, lai atzīmētu gada laikus un svētkus.
|
Ar laiku tika izstrādāi jauni laika skaitīšanas paņēmieni, kas ļāva e tikai veidot kalendārus, bet arī organizēt sabiedrības un kultūras dzīvi. Laika skaitīšanas sistēma, piemēram, m.ē. un p.m.ē. (mūsu ērā un pirms mūsu ēras), tika ieviestas, lai nošķirtu dažādos vēstures laikmetus un palīdzētu cilvēkiem saprast vēsturiski svarīgus notikumus.
2. attēls: Seno Ēģiptiešu izveidota laika skaitīšanas sistēma pētot izmantojot saules un zvaigžņu izvietojumu debesīs.
P.m.ē. (Pirms mūsu ēras) norāda uz laiku pirms Kristus dzimšanas, kad cilvēki vēl nebija izmantojuši mūsdienu laika skaitīšanas sistēmas, bet dzīvoja pēc saviem kalendāriem un laika cikliem.
M.ē. (Mūsu ēra) sākās pēc Kristus dzimšanas, kad tika ieviesta jauna kalendārā sistēma, kas kļuva par globālu standartu un tiek izmantota līdz mūsdienām.
3. attēls: Britu zinātnieka Džozefa Prīstlija izveidotā 1795. gadā izvieodtā laika līnija, kurā attēlota vēstures un sabiedrības attīstība.
Vēstures izpētē ierasts dalīt laiku vairākos vēstures periodos, lai varētu labāk izprast, kā sabiedrība ir attīstījusies. Katrs vēstures periods ir atšķirīgs, un katrs no tiem ir veidojis to, kā mēs dzīvojam šodien. Sākot ar aizvēsturi, kad cilvēki vēl nespēja pierakstīt savas domas un notikumus, līdz pat jaunākajiem laikiem, kad sākām piedzīvot mūsdienu pasaules struktūru.
Katram periodam ir raksturīgi īpaši notikumu un sasniegumi, kas veidojuši mūsdienu pasauli.