3. Pāreja no ražotājsaimniecības uz savācējsaimniecību. Neolītiskā revolūcija.

Apmēram 9.–8. gadu tūkstotī p.m.ē Tuvajos Austrumos sākās neolītiskā revolūcija – pāreja no medniecības un vākšanas (savācējsaimniecības) uz zemkopību un lopkopību (ražotājsaimniecību). Šis bija viens no svarīgākajiem pagrieziena punktiem cilvēces vēsturē, jo tas izmainīja cilvēku dzīvesveidu, sabiedrisko organizāciju un kultūru. 

 

 

Klimata izmaiņas – pēc pēdējā ledus laikmeta (ap 10000 g. p.m.ē.) kļuva siltāks klimats, kas radīja labvēlīgus apstākļus augu un dzīvnieku daudzveidībai. Piemēram, auglīgajā pusmēnesī (Irākā, Sīrijā, Turcijā un Izraēlā) dabiski varēja sākt audzēt savvaļas kviešus un miežus. 

Cilvēku skaita pieaugums – cilvēku grupas kļuva lielākas, un ar medniecību un vākšanu vien vairs nepietika. Bija jāmeklē noturīgāki pārtikas avoti. Piemēram, apmetnēs pie Tigras un Eifratas upēm (Irākā) jau dzīvoja vairāku simtu cilvēku kopienas, kuras vēlāk attīstījās Senās Divupes civilizācijā. 

Jaunu darba rīku izgudrošana – cilvēki sāka izgatavot rīkus, kas atviegloja zemkopību un lopkopību, piemēram, arklu, iejūgus, podniecības krāsnis, auduma stelles. Piemēram, neolīta laikā tika radīti pirmie attīstītie akmens cirvji, ar kuriem varēja nocirst kokus un iztīrīt laukus. 

Dzīvnieku pieradināšana – sākumā suns bija medību palīgs, bet vēlāk pieradinātas tika kazas, aitas un cūkas, kas nodrošināja pienu, vilnu un gaļu. 

 

 

Dažādās pasaules vietās, neolītiskā revolūcija sākās dažādos laika periodos, piemēram – 

Jērikā (Jerihā) mūsdienu Palestīnas teritorijā ap 7000 gadu p.m.ē. tika uzcelta viena no pirmajām pilsētām ar akmens nocietinājumu.

Mūsdienu Ķīnas teritorijā ap 7000 g. p.m.ē. tika audzēti rīsi un prosa, kas kļuva par galveno pārtiku austrumos.

Mūsdienu Amerikas kontinentos ap 8000. – 6000.g. p.m.ē. tika attīstīta kukurūzas, pupu un čili piparu audzēšana. 

 

 

Patstāvīgas apmetnes – cilvēki vairs neklejoja, bet sāka dzīvot vienuviet. No nelielām ciematu apmetnēm laika gaitā izveidojās pilsētas. 

Sabiedrības pārmaiņas – pāreja no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību radīja darba dalīšanu. Kāds nodarbojās ar zemkopību, citi ar lopkopību, vēl citi ar amatniecību. Šī darba dalīšana radīja arī nevienlīdzību (turīgākie uzkrāja vairāk pārtikas un mantas, kļuva ietekmīgāki). Veidojās dzimtas un ciltis, kuras kopīgi pārvaldīja zemi un resursus. 

Jaunu prasmju un tehnoloģiju attīstība – neolītā cilvēki izgudroja jaunus rīkus un tehnoloģijas, kas palīdzēja apstrādāt laukus un ražot priekšmetus. Piemēram, parādījās arkli, iejūgi lopiem, podniecības krāsnis, kā arī auduma stelles. 

Pāreja uz civilizāciju veidošanās – neolītiskā revolūcija bija pamats civilizāciju veidošanai, kad pārtikas ražošana kļuva pietiekam stabila un resursiem bija nepieciešama pārvaldība. Nepieciešami bija arī tādi cilvēki kā – valdnieki, priesteri, amatnieki un tirgotāji. 

 

 

Neolītiskā revolūcija pierādīja cilvēka spēju būt vēstures radītājam, nevis dabas pakļautajam. Cilvēki iemācījās kontrolēt vidi, veidot stabilas kopienas un radīt pamatu tālākajai sabiedrības attīstībai.