PIRMĀ SEMESTRA NOSLĒGUMA TESTI
Tundru var sastapt vistālākajos Zemes ziemeļos — tur, kur klimats kļūst tik vēss, ka koku audzes vairs nespēj izdzīvot, bet tomēr nav sastopami polārie tuksneši. Šī ainava veido pārejas joslu starp taigas mežiem un arktisko zonu. Tundras teritorijas izplatās divos kontinentos: Ziemeļamerikā tās stiepjas gar kontinenta ziemeļu malu un tuvējām salām, īpaši Kanādas un Aļaskas teritorijā, bet Eirāzijā tās aptver lielu daļu Krievijas ziemeļu un nelielu joslu Skandināvijā un Islandē.
Tundras robežas ne tikai nosaka platuma grādi, bet arī okeānu ietekme. Ziemeļamerikā aukstā Labradoras straume virza tundras zonu tālāk uz dienvidiem, kamēr Eirāzijas pusē siltā Ziemeļatlantijas straume nedaudz mīkstina klimatu, liedzot tundrai izplatīties tik tālu.
Tundras klimats ir ļoti skarbs — ziemas aizņem lielāko gada daļu, un šajā laikā valda stiprs sals un vējš. Vasara ir īsa, un augiem piemērota sezona ilgst vien dažas nedēļas. Ziemā temperatūra var noslīdēt ļoti zemu, bet vasarā ziemeļu daļās bieži vien tā pat nepārsniedz dažus grādus virs nulles. Lai gan nokrišņu daudzums ir niecīgs, tundra nav sausa, jo augsnes dziļākie slāņi ir mūžīgā sasalumā un neatkūst pat vasarā. Virskārta, kas īsu brīdi atkususi, neļauj ūdenim iesūkties, tāpēc veidojas plašas purvainas vietas un seklas ūdenstilpes. Šie apstākļi ir īpaši raksturīgi reģioniem, kuros ziemas temperatūras sasniedz ļoti zemas vērtības, piemēram, Āzijas ziemeļaustrumos.
Augu valsts tundrā ir zema un stingri pielāgota aukstumam. Tā kā sasaluma slānis neļauj saknēm augt dziļumā, augi veido seklu sakņu sistēmu. Tie aug tuvu zemei, kas pasargā no auksta vēja un ledus daļiņām. Daļa spēj veikt fotosintēzi pat zem sniega segas un izmantot nepārtraukto vasaras dienas gaismu, lai īsajā sezonā ātri uzziedētu un nogatavotu sēklas. Tundrā sastop sūnas, ķērpjus, zemu augošus krūmus un dažādus ogulājus, bet pārejā uz mežatundru parādās arī pundurkoki un retas skuju koku grupas.
Tundras dzīvnieki ir izstrādājuši daudzveidīgas izdzīvošanas stratēģijas. Šeit dzīvo ziemeļbrieži, muskusvērši, polārlapsas un arī leduslāči, bet piekrastē mitinās jūras zīdītāji. Daži dzīvnieki vasarā uzkrāj biezus tauku slāņus un ziemā paļaujas uz savu kažoku kā siltuma aizsardzību. Daļa ziemu pavada dziļā miegā, bet citi dodas uz maigākām teritorijām. Vasarā tundrā ierodas neskaitāmi putni, kas izmanto bagātīgās barošanās vietas. Piekrastē tos var novērot lielos pulkos, savukārt tālāk iekšzemē ligzdo polārpūces un baltirbes.
Cilvēki tundrā dzīvo jau kopš seniem laikiem. Šo vietu iedzīvotāji — piemēram, ņenci Sibīrijā, sāmi Skandināvijā, čukči un korjaki pie Beringa jūras, kā arī inuiti, aleuti un jupiki Aļaskā — savas tradīcijas veidojuši ciešā saistībā ar vietējo vidi. Ziemeļbriežu ganīšana, medības un zveja daudzām tautām gadsimtiem bijušas galvenās nodarbes. Lai gan mūsdienās daļa pārcēlušies uz pastāvīgām apmetnēm, viņu kulturālie priekšstati par dzīvi tundrā saglabājas.
Tundras teritorijas arvien vairāk ietekmē cilvēka saimnieciskā darbība, jo šeit atklātas vērtīgas izrakteņu atradnes. Tām tuvumā izaugušas pilsētas un izbūvēti sarežģīti cauruļvadi, kas jāpielāgo nestabilajai sasaluma augsnei. Celtniecība tundrā ir sarežģīta gan aukstuma, gan mainīgās zemes dēļ, kas ziemā un vasarā uzvedas atšķirīgi.
Vienlaikus tundra arvien spēcīgāk izjūt klimata pārmaiņu sekas. Dažviet pēdējā gadsimta laikā temperatūra ievērojami pieaugusi, un šis siltums izkausē mūžīgo sasalumu. Tas atbrīvo augsnē ieslodzītos siltumnīcefekta gāzu krājumus, pastiprinot globālo sasilšanu. Turklāt gaisa piesārņojums ar atmosfēras plūsmām nonāk pat tālu no rūpnieciskajiem centriem, radot papildus slodzi šai jutīgajai ekosistēmai.