Vispārējā globālā atmosfēras cirkulācija ir planetāra mēroga gaisa plūsmu sistēma, kas ir galvenā klimatu veidojošajā procesā, jo veic gaisa apmaiņu horizontālā un vertikālā virzienā troposfērā un stratosfēras apakšējā slānī.
Cirkulācijas šūnas atmosfēras slāņu griezumā
Visa globālā cirkulācija shēma ietver sevī sešas telpiskas tuneļveidīgas virpuļojošas gaisa masu joslas apkārt planētai, polu rajonos vairāk atgādinot virpuļojošus gaisa masu kupolus. Šīs gaisa masu joslas sauc par cirkulācijas šūnām. Globālā atmosfēras cirkulācija ar piezemes valdošo vēju nodrošina siltuma un mitruma pārnesi no viena apgabala uz otru. Abpus ekvatora atrodas divas Z un D Hedlija šūnas. Tālāk aiz tām abu polu virzienā seko Z un D Ferela šūnas, bet virs polu apgabaliem atrodas kupolveidīgās Z un D polārās šūnas.
Cirkulācijas šūnas horizontālā plaknē
Ekvatora rajoni saņem kopumā vislielāko saules radiācijas daudzumu. Gaiss sasilst un ceļas augšup. Nonākot troposfēras augšējā daļā, tas atdziest, kļūst piesātināts un rada bagātīgus nokrišņus. Atdzisušais gaiss spēcīgās vertikālās pretplūsmas dēļ, met lokus un abu tropu loku virzienā un tā kā tas ir atdzisis, kļuvis smagāks un blīvāks, tad tas grimst lejup, sasilstot izplešas un kļūst relatīvi sauss. Lejupejošais gaiss rada tropu loku rajonos augsta spiediena apgabalus, kamēr uz ekvatora augšupejošais gaiss rada zema spiediena apgabalus. Tā kā starp tropiem un ekvatoru pastāv liela atmosfēras spiediena starpība, tad starp tiem ekvatora virzienā pūš pasātu vēji, Koriolisa spēka novirzīti ziemeļu puslodē no ZA, bet dienvidu puslodē no DA. Nokrišņi rodas tikai abiem pasātiem satiekoties un ceļoties uz augšu. Savos rašanās tropu apgabalos tie sākumā virs tuksnešiem ir kā sausvēji, bet tuvojoties ekvatoram, virs milzīgajiem, mitrumu izgarojošiem mežu masīviem, vēji izmaina savas īpašības, kļūstot mitrāki. Šādi procesi raksturīgi Hedlija šūnām.
Daļa lejupejošās gaisa plūsmas no tropu lokiem dodas arī prom no ekvatora, abu polu virzienā, radot pirmsākumus t.s. rietumu plūdumam jeb vējiem. Rietumu vēji ir abu Ferela cirkulācijas šūnu apakšējās daļās. Eiropā rietumu vēji no Atlantijas okeāna atnes mēreno gaisu tāpēc ir mitri. Rietumu vēji nes Mērenās GM, kas sezonāli ir atšķirīgas. Aiz 60° platumiem, no polārajiem apgabaliem pretī ir t.s. polārais plūdums. Šeit rietumu un polārie plūdumi satiekas un savienojas vienā augšupejošā, vertikālā gaisa strāvojumā. Gaisam aizejot augšup, līdzīgi kā uz ekvatora, rodas pazemināta spiediena apgabals. Turklāt augšupejošais gaiss atdziest, kļūst piesātināts un izdala nokrišņus, aukstā gadalaikā arī sniega veidā. No apakšas nākošā pretspiediena dēļ, pacēlušais gaiss, met lokus uz abām pusēm. Daļa plūsmas aiziet uz tropiem daļa uz poliem, kur grimst lejup.
Polos nonākušais gaiss rada augsta spiediena apgabalu, kas savukārt polāro austrumu plūdumu jeb vējus, kuriem ir tendence plūst 60° virzienā, jo tur ir zemāks spiediens un virs okeāniem ir siltāks. Šāds process raksturīgs polārajām cirkulācijas šūnām. Antarktīdā, šo plūsmu sauc arī par katabatiskajiem vējiem, kuri sastopami arī Grenlandē, tikai mazākā apjomā.