Tekstveides uzdevums – noskaidrot,
- kā teksts var iegūt savu formu un saturu,
- kādi ir tekstu tipi,
- kādas ir teksta uzbūves īpatnības,
- kā saistīt atsevišķus teikumus un sintaktiskas vienības vienotā veselumā.
Teksts (lat. textus) tulkojumā nozīmē sakārtojums, savijums. Vietnē Tēzaurs dots skaidrojums: mutvārdos izteikts vai ar rakstu zīmēm fiksēts vārdu, teikumu, to savienojumu kopums, kam ir kādas funkcijas sazināšanās procesā.
Dažas norādes vārdu saskaņošanai, veidojot teikumus un tekstu:
- Lietvārdiem abās dzimtēs, kas apzīmē dzīvas būtnes un teikumā lietoti par vienlīdzīgiem teikuma priekšmetiem, izteicēja deklinējamais vārds, kas iespējams abās dzimtēs, būtu jāiesaista vīriešu dzimtes daudzskaitlī: Darbinieki un viņu vadītāja Aija Liepiņa ir piedalījušies seminārā.
- Izteicēja lietvārdu, kuru lieto abās dzimtēs, arī dzimtē saskaņo ar lietvārdu, kurš lietots par teikuma priekšmetu: Inga Kalna – direktore.
- Mākslas darbu nosaukumi, ja tie lietoti bez žanra apzīmējuma, formas ziņā jāsaista ar pārējo teikumu: R. Blaumaņa "Pazudušajā dēlā" konflikts ir neizbēgams.
- Aiz darbības vārdiem trūkt un atvasinātajās formās lietojams lietvārds ģenitīvā: Man tagad trūkst draugu.
- Aiz darbības vārda nenoteiksmes formām būt, nebūt īpašības vārds lietojams datīvā (būt/nebūt kādam?): Tev vajag būt patiesam un godīgam.
- Ja kāds no vienlīdzīgajiem teikuma priekšmetiem norāda uz 1. personu, tad izteicēja darbības vārds lietojams daudzskaitļa 1. personā: Es un māsa torīt aizbraucām no pilsētas.
- Ja vienlīdzīgie teikuma priekšmeti norāda cits uz otro, cits uz trešo personu, izteicēja darbības vārds lietojams daudzskaitļa otrajā personā: Zēni un tu vakar bijāt aizgājuši pārāk agri.
- Ja apzīmētājs attiecināts uz vairākiem vienskaitlī lietotiem apzīmējamiem vārdiem, kuri visi pieder pie vienas dzimtes un nosauc dzīvas būtnes, tas lietojams gan attiecīgās dzimtes vienskaitlī, gan daudzskaitlī: Nāc, mīļo/mīļās draudzenīt un māsiņ, tagad pie manis!
- Ja apzīmētājs attiecināts uz vairākiem vienskaitlī lietotiem apzīmējamiem vārdiem, kuri visi pieder pie vienas dzimtes un nosauc priekšmetu, tas lietojams tikai attiecīgās dzimtes vienskaitlī: Koncerta izdošanos nodrošina jaunā skatuve un deju zāle.
- Aiz apstākļa vārdiem daudz, maz, mazāk, vairāk u.c. vārds lietojams ģenitīva locījumā: Man tagad ir maz laika.
- Ja veido vārdu savienojumu ar vārdu valoda, bet to ir vairākas, jāatceras, ka katra no minētajām valodām ir vienīgā, tādēļ lietojams vārds valodā: angļu, latviešu, somu valoda.
Teksti var būt rakstīti un mutiski izteikti. Biežāk lietotais mutvārdu teksta veids ir dialogs, retāk – monologs (publiskā runa, personas runa lugā, saruna vienatnē pašam ar sevi).
Vairāk izpētīt teksta veidošanu var, izlasot par tekstveides procesa īpatnībām.
Veidojot tekstu, tiek izmantotas dažādas sintaktiskās konstrukcijas. Tekstā tiek izmantotas visas, taču vienkāršs teikums ir sintakses pamatvienība, salikts teikums – patstāvīga sintaktiska vienība.
Taču reizēm sarunvalodā un dialogos sastopami pārveidojumi – konstrukcijas, kuras neatbilst teikuma pazīmēm: tām nav gramatiskā centra vai tas ir nepilns, tajās ietvertā jēga kļūst saprotama tikai kontekstā ar iepriekšējā teikumā izteikto saturu. Šādas teksta vienības sauc par kontekstuāliem saistījumiem: galvenie no tiem ir parcelāti un reducējumi, ne mazāk nozīmīgi ir arī izsacījumi.
Parcelāti — atrautas teikuma daļas, kuras, ja nepieciešams, ir iespējams saturiski un gramatiski iekļaut iepriekšējā teikuma sastāvā.
Piemērs:
Neparastais augs negaidot uzziedēja. Diemžēl drīz arī novīta.
Otrajā teikuma daļā izteiktā jēga kļūst saprotama tikai kontekstā ar iepriekšējo teksta vienību – teikumu. Parcelātu – diemžēl drīz novīta – var pievienot teikumam, tas šeit izmantots negaidīta iznākuma akcentēšanai.
Reizēm izteiksmes spēcināšanai atsevišķi atdala kādu teikuma daļu. Tādā gadījumā veidojas parcelāti, kas ir atrautas teikuma daļas.
Es uzsāku savas turpmākās gaitas. Ar paceltu galvu. Ar platu smaidu.
Reducējumi — teikuma locekļu izlaidums kādā teikumā vai sintaktiskā vienībā.
Piemērs:
Es lasu romānu, bet tu – dzejoļu krājumu.
Otrajā teikuma daļā izteicējs – izlaists, kas tomēr ir zināms no konteksta, šajā teikumā ir redakcija – teikuma locekļa izlaidums.
Tekstā ir iespējami reducējumi, kas ir viena vai vairāku teikuma locekļu izlaidums teikumā. Bieži reducē vienu vai divus teikuma locekļus, taču nereti arī nelielu teikuma daļu. Tiek reducēti strukturāli nozīmīgi, bet informatīvi lieki komponenti. Redukcijas mērķis ir novērst valodas līdzekļu pārdaudzumu.
Kas ir diletantisms? [Diletantisms ir] Aklums pret kopiespaidu un iemīlēšanās sīkumos. (Z. Skujiņš)
Kvadrātiekavās – reducējums.
Izsacījumi — vārdi vai vārdu savienojumi, kuriem nav nekādu teikuma pazīmju. Tos visbiežāk lieto sarunvalodā.
Piemērs:
Nē. Paldies! Manis pēc. Kaut vai! Uz redzēšanos!
Izsacījumi ir leksiski nevariējamas vārdformas vai vārdu savienojumi, kuru skaits valodā ir galīgs un ko iespējams dot saraksta veidā.
Izsacījumus visbiežāk veido tādu vārdšķiru vārdi, kas nevar būt teikuma locekļi, – partikulas un izsauksmes vārdi, piemēram, Jā. Nē. Labrīt. Uz veselību! Visu labu! Līdz rītam! Hallo! Ak! Nu?
Vēlams nejaukt izsacījumus ar izteikumiem.
| Izteikums | Izsacījums |
| Vispārīgs jēdziens visām teksta saziņas vienībām. | Konkrēts izteikuma veids ("neīstais teikums"). |
| Var būt gan ar teikuma struktūru, gan bez tās. | Nav teikuma strukturālā modeļa vai gramatiskā centra. |
| Teikumi, parcelāti, var būt arī izsacījumi. | Gatavas runas formulas, emociju vai gribas uzplūdi. |
Modāls vārds – vārds, kas izsaka modalitāti – runātāja attieksmi pret viņa izteikto domu, novērtējot tās patiesumu, nepieciešamību, iespējamību vai vēlamību (piemēram, vārdi vai vārdu savienojumi, kas norāda uz pārliecību, šaubām vai pienākumu).
Viņš noteikti atkal kavēsies (pārliecība). Mēs laikam rīt nebrauksim uz laukiem (šaubas).
Sociālo komunikāciju platformās, veidojot tekstu, sastopams emocijzīmju izmantojums. Par tām sīkāk var uzzināt, izlasot teoriju.
Ieteicams atkārtot teoriju arī par verbālo, neverbālo komunikāciju.
Atsauce: