Vispirms labi jāpārzina termini, kas tiek lietoti tekstveides apguvē.
Apgalvojums – izteikums, ar kuru kaut ko apgalvo.
Arguments – loģisks pierādījums, pamatojums.
Atziņa – secinājums, uzskats, kas radies pētījumu, novērojumu vai pieredzes rezultātā.
Fakts – fiksēta informācija par kādu pazīmi, parādību, notikumu u.c.
Galvenā doma – īsi formulēts pamatatzinums, secinājums.
Ideja – doma, iecere, nodoms; pamatdoma (arī daiļdarbā).
Ievads – temata idejas pieteikums, izvirzīta problēma, pamatota izvēlētā temata aktualitāte.
Iztirzājums jeb galvena daļa – teksta daļa, kurā ir apakštematu apraksts, izklāstīts problēmu risinājums.
Melnraksts – pirmais teksta variants, parasti vēl labojams, rediģējams.
Nobeigums – teksta daļa, kurā ir secinājumu kopsavilkums, formulēta galvenā atziņa.
Pamatojums – faktu, iemeslu kopums, ar ko pamato.
Pierādījums – fakts, spriedumu sistēma, ko izmanto, lai pamatotu (kā) patiesumu, pareizumu.
Pirmuzmetums – pirmais, sākotnējais teksta uzmetums.
Plāns – secīgs teksta sadalījums daļās, šāda sadalījuma lakonisks formulējums.
Problēma – sarežģīts jautājums, uzdevums, kas atrisināms.
Rediģēšana – teksta melnraksta pārbaudīšana, precizēšana un labošana pirms tīrraksta fāzes.
Secinājums – spriedums, kas iegūts, analizējot un apkopojot vairākus citus spriedumus.
Spriedums – izteikums, doma, kurā ir ietverta, parasti pārdomāta, pamatota, atziņa, vērtējums, viedoklis, secinājums.
Temats – tas, ko aplūko, iztirzā; īss satura formulējums.
Tīrraksts – teksta galīgais variants, pārrakstīts pēc rediģēšanas, bez labojumiem.
Virsraksts – teksta nosaukums.
Temats un virsraksts
Lai tos labāk izprastu, daži piemēri:
Piemērs:
Temats: Mana mīļākā grāmata.
Virsraksts: "Stefānijas Meieres "Krēsla" – mana mīļākā grāmata."
Temats: Ojāra Vācieša dzeja.
Virsraksts: "Man tuvās tēmas Ojāra Vācieša dzejā."
Temats: Galvenie tēli Dainas Ozoliņas grāmatā "Atmaskot direktori".
Virsraksts: "Vilis, Imants un Ričijs D. Ozoliņas romānā "Atmaskot direktori" – spilgti mūsdienu skolēnu tēli."
Teksta uzbūve
Tekstam ir stingri noteikta uzbūve jeb struktūra.
1. rindkopa — ievads; nosaukti 3 apgalvojumi, kuri pēc uzbūves ir vienkārši paplašināti vai salikti teikumi. Tos izklāstīta secīgi, un jāveido tā, lai atspoguļotu runas vai raksta galvenās domas. Tās ir kā mini konspekti. Parasti viena apgalvojums ar pierādījumiem atbilst vienai teksta rindkopai. Parasti 5 – 6 teikumi.
Svarīgi!
Apgalvojumi jānosauc tādā secībā, kādā tie tiks atklāti turpmākajās rindkopās tā, lai svarīgākais apgalvojums būtu pēdējais, proti, lai tas tiktu atklāts 4. rindkopā.
2. rindkopa — iztirzājums; pirmais no ievadā minētajiem apgalvojumiem jāpierāda ar piemēriem, faktiem, spriedumiem, lai tas kļūtu par argumentu. Rindkopas pēdējā teikumā jābūt secinājumam, kas izriet no minētā argumenta.
3. rindkopa — iztirzājums; tieši tāpat kā pirmajā rindkopā jāpierāda apgalvojums. Tikai šoreiz tas ir ievadā minētais otrais apgalvojums.
4. rindkopa — iztirzājums; ceturtajā, priekšpēdējā, rindkopā tiek atklāts trešais apgalvojums un uzrakstīts trešais secinājums.
5. rindkopa — nobeigums; jāuzraksta 2., 3. un 4. rindkopas secinājumu kopsavilkums, jāformulē teksta galvenā atziņa.
Svarīgi!
Ikvienai iztirzājuma rindkopai ir jābūt garākai par ievadu vai nobeigumu.
Katrai jaunai teksta daļai jāsākas ar atkāpi jaunā rindā.
Lai teksts būtu izveidots maksimāli precīzs, svarīgi ir nevis uzreiz rakstīt tīrrakstu, bet sākt ar plānu, pirmuzmetumu un melnrakstu.