6. 1. daļa. 6. uzdevums.

Lai vieglāk strādāt ar uzdevumu, 1. tekstu vari lejuplādēt šeit
1. teksts. Raksta "Burtiņu burvībā" fragments. Mārtiņš Galenieks, žurnālists

Lai noskaidrotu, kāpēc arī digitālajā laikmetā daudziem svarīgi veidot mājās personīgo bibliotēku un lasīt taustāmas grāmatas, žurnāls "IR" publicē rakstu sēriju par cilvēkiem, kuri izveidojuši interesantu izdevumu kolekcijas.
Kristians Brekte krāj vecas Bībeles, dziesmu grāmatas un visu veidu sakrālo literatūru, arī dzeju un uzskata, ka jauniešus no lasīšanas attur slikts grāmatu dizains.
Māksliniekam un Mākslas akadēmijas profesoram Kristianam Brektem piemīt grāmatu fetišs, apgalvo cilvēki, kas viņu labi pazīst. Un, lai arī pašam īsti neesot kārtīga grāmatplaukta, vismaz tāda, kuru viņš vēlētos publiski rādīt, mākslinieks labprāt piekrīt pastāstīt par savām mīļākajām grāmatām. Literatūra viņa mājās ir visur. Virtuves plauktā pavārgrāmatas mijas ar dzeju, bet darbnīcā uz galdiem, plauktos vai vienkārši pa grīdu mētājas ārkārtīgi plaša kolekcija. Senas dziesmu un lūgšanu grāmatas mijas ar latviešu mitoloģijai veltītiem sējumiem un pētījumiem par organizētās noziedzības vēsturi.
"Tas man no vectēva, viņam bija ļoti interesanta bibliotēka, kurā arī padomju laikā bija daudz ārzemēs izdotu grāmatu. Man ir spilgtas atmiņas par to, kā es mēdzu pakāpties, lai paņemtu no viņa plaukta milzīgu grāmatu par Salvadoru Dalī," viņš stāsta, gatavodams kafiju. "Ja es ieeju kādā dzīvoklī un neredzu grāmatas, man šķiet, ka tas cilvēks ir bīstams, ka ar viņu kaut kas nav riktīgi."
Mīlestība pret literatūru jeb, kā viņš pats saka, burtiņiem bijis arī viens no iemesliem, kāpēc viņš savulaik izvēlējies studēt scenogrāfiju. Tā viņu vilinājusi kā disciplīna, kurā vizuālās mākslas satiekas ar tekstu, un viņš zinājis, ka, to apgūstot, būs arī daudz jālasa.
Būtisks izskats
“Man ļoti patīk dzeja. Pirmajā pusgadā es dodu studentiem lasīt tikai to. Lai atraisās smadzenes, lai nav jāsāk ar milzīgiem klučiem," Kristians stāsta. "Man patīk Edvarts Virza un Fricis Bārda, jo tie ir tādi latviskās tradīcijas kopēji, taču cenšos piedāvāt arī jauno. Piemēram, Preiļu konceptuālistus Andi Surguntu (1.), Eināru Pelšu (2.). Man patīk tā Pelša pārliecība – rekur, ir Preiļu aka, un pie tās ir radies alfabēts. Man šķiet – šādas pārliecības latviešiem pietrūkst."
Dzeja veido būtisku viņa grāmatu kolekcijas daļu. Kristians arvien turot roku uz pulsa un iegādājoties jaunumus. Taču nekad nelasa dzejas grāmatu no sākuma līdz beigām, bet sāk ar tās pāršķirstīšanu, iespējams, ar laiku atrodot grāmatai arī savu struktūru.
"No manis brīžiem, liekas, strūklo asinis, kā elsu taktī strūklaka bez stājas ris. Es labi sadzirdu – tās čalodamas sūcas, bet velti taustu – neatrodu brūci," mēs sarunājamies darbnīcā, un viņa rokās pēkšņi ir materializējies Šarla Bodlēra "Ļaunuma puķu" sējums. "Bodlērs man patīk kopš skolas laikiem. Ar +K+M+B esam ierakstījuši arī mūzikas albumu ar viņa dzeju. Manuprāt, tajā ir kaut kas pārlaicīgs. Tur ir viss! Karš un dekadence." [..]
Nolicis malā Bodlēru, viņš parāda 20. gs. 50. gadu "1001 nakts" pasaku izdevumu biezos vākos ar mākslinieciskām ilustrācijām iekšpusē. "Tādai jāizskatās grāmatai," Kristians saka. Šo viņš izglābis no miskastes pie Lizuma bibliotēkas, kad tā metusi ārā daļu no saviem krājumiem.
"Vai šādai," viņš norāda uz franču revolūcijai veltītu Denisa Hanova (3.) un Valda Tēraudkalna (4.) monogrāfiju "Asiņainā rītausma Parīzē". Tā veidota ļoti neparastā formā, ar slīpu malu kā giljotīnas nazis.
Mākslinieks palepojas arī ar Māra Runguļa (5.) spoku stāstu triloģiju bērniem, kuru viņš ilustrējis un kuras vākiem izmantota fosforescējoša krāsa, lai grāmata tumsā spīdētu. Strādājot pie grāmatām, viņam ir svarīgi būt klāt arī tipogrāfijā, lai pārliecinātos par kvalitāti un nepieciešamības gadījumā kaut ko piekoriģētu kopā ar tās darbiniekiem. "Dizains ir ļoti svarīgs, un tā trūkums, man šķiet, daudzām mūsdienu grāmatām ir vainojams tajā, ka jaunieši nelasa," viņš saka.
Mirušu raganu bibliotēkas
"Man lasīšana sākās caur pasakām. Tā izveidojies, ka es vairāk noticu tumšajiem tēliem. Tas nekas, ka viņi pasakās zaudē. Viņi ir radošāki, interesantāki, brīvāki un labāk izskatās. Antiņš un tēva dēli ir bomži, kas nemāk ģērbties," viņš saka. "Man ir lekcija, kurā stāstu par Laimas tēlu folklorā pēc Janīnas Kursītes pierakstiem. Tas ir ļoti interesanti. Laimai var būt viena acs, gari nagi, dibens kā siena kaudze."
Esot krāmu tirgos un apstaigājot antikvariātus, skaistas lietas, to skaitā vecas grāmatas, nereti sauc: “Kristian, Kristian, nopērc mani!” Viņam esot arī diezgan prāva kolekcija ar grāmatām, kas savulaik piederējušas nu jau mirušām burvēm. To viņš ieguvis no kāda kolekcionāra. Dažās atrodamas pat piezīmes, ko sacīt katram apmeklētājam. Pašlaik gan esot pārstājis tādas grāmatas iegādāties. Lai arī no enerģijām neesot bail un drošības labad Kristians šādas grāmatas tāpat apkvēpina ar kadiķa zariņu, viņam nav pārliecības, cik ētiskā ceļā tās iegūtas.
"Mani ļoti interesē reliģija un sakrālā literatūra. Es daudz pērku Bībeles. Jo vecākas un nolūgtākas, jo labāk. Interesē arī Korāns, bet, lūk, viena sena grāmatiņa Budistu katķisms. Es ar to trenējos lasīt vecajā drukā, kas man neiet tik raiti, kā gribētos," Kristians saka, "Es esmu ļoti pieņemošs pret reliģijām. Man vizuāli patīk katolicisma rekvizīti un rituāli. Patīk arī pareizticības simbolu sistēma. Es mēdzu aiziet uz baznīcu un nolikt svecīti, un esmu izdomājis, ka erceņģelis Mihails ir manējais čoms un es ar viņu dīloju."
(Mārtiņš Galenieks. Burtiņu burvībā. Pieejams: https://ir.lv)

 

Ja pie uzdevuma redzi šo  piktogrammu, tiek vērtēta valodas kvalitāte (gramatikas, ortogrāfijas un interpunkcijas normas).