Lasi teksta fragmentu!
1. teksts. Svens Kuzmins. Romāna „Skaistums un nemiers. Kārlis Skalbe” fragments.
Visu nakti nevarēju aizmigt. Aiz manas istabiņas loga plosījās putenis. Caurvējš vilka pa spraugu zem palodas. Krāsns podiņi lēnām dzisa. Virs rakstāmgalda pie sienas pienaglotie stāsta uzmetumi trīsēja kā apdzeltējušas bērzu lapas, kas pēdējiem spēkiem turas pie zara. Uz naglas uzspraustā "Mirušo sala" šūpojās tumšajos viļņos. Es ietinos segā, sēdos pie galda. Uzšķīlu spičku un iededzu lampu. Atšķīru "Tālās noskaņas". Tās mani vienmēr uzmundrināja. Es mīlēju šo grāmatu tik ļoti, ka rudenī pat uzrakstīju par to jūsmas pilnu recenziju, kuru Blaumanis nodrukāja "Pēterburgas Avīzēs". Man nepatīk rakstīt recenzijas, arī lasīt ne – es vispār neesmu literatūrkritikas amators, taču toreiz man kaut kas uznāca un es strādāju ar tādu aizrautību, ka pierakstīju pilnu "Pēterburgas Avīžu" atvērumu. Rainis par to bija tik saviļņots, ka atsūtīja man uz Ērgļiem grāmatas eksemplāru ar autogrāfu:
Sēj dzirksteles iz ugunspūra,
Drīz izaugs viļņojoša liesmu jūra.
Drīz izaugs viļņojoša liesmu jūra.
Krāsns istabas stūrī jau bij pavisam apdzisusi. Noliku grāmatu pie malas un ņēmu svaigu papīra loksni.
Iemērcu spalvu aukstajā tintē. "Mīļā Lizete! Nevaru aizmigt. Bet arī nomodā sēdēt nav spēka – redzi, cik ļoti man šeit Tevis pietrūkst..." Iekodos spalvaskātā un aizdomājos. Vai mana iepriekšējā vēstule nesākās līdzīgiem vārdiem? Un aiziepriekšējā tāpat? Atvēru galda atvilktni, kur atsevišķās kaudzītēs krājās Lizetes vēstules un aploksnes. To visu es glabāju galdā, lai ilgāk nezustu smarža. Man šķiet, ka Lizete slepus piepilināja tintei kaut ko no savas parfimērijas. Bet varbūt tā vienkārši smaržoja viņas miesa. Tā vai citādi, manā atvilktnē tagad glabājās Lizetes istabas dvaša. Vismaz tā es to iztēlojos, jo pats tajā nebiju bijis. Ziemu braukt Rīgā nebija nedz laika, nedz naudas. Un, pat ja būtu, diez vai Lizetes māte tik vienkārši laistu mani pār slieksni. Bet vismaz galda atvilktnē glabājās maza daļiņa Lizetes pasaules un tātad arī pašas Lizetes. Iebāzis galvu atvilktnē, es ievilku labi daudz gaisa un tūlīt vēru ciet, lai neizvēdinās.
Paņēmu svaigu lapu. Darbam pagastskolā bija liela priekšrocība – bezmaksas tinte un papīrs.
"Mīļā Lizete," rakstīju, "nevaru aizmigt bez Tevis. Caurvējš velk pa spraugu zem palodas. Krāsns podiņi lēnām dziest. Pie sienas pienaglotie stāsta uzmetumi trīs kā apdzeltējušas bērzu lapas..." Arī tas man nepatika. Nu kādas lapas, kādi podiņi? Kāpēc apdvest mīļoto ar nāves dvaku? Viņa bija pelnījusi siltus, medainus vārdus, kuros iegrimt un kailai plunčāties kā strautā.
Piegāju pie loga. Sniegpārslu vērpetes griezās sudrabotajā mēnessgaismā. Un es atcerējos tās dienas un naktis, kad vilku kolportiera ragutiņas pa Vidzemes nekurieni un vienīgais, kas mani sildīja, bija ticība, ka iznēsāju ļaudīm tieši tos vārdus, kas viņiem nepieciešami. Cik jauna bija toreiz mana sirds! Gluži jauna, kā tikko iz cepļa ņemta māla krūze.
Starp citu, nebija slikti. Tikai varbūt pārāk gaisīgi. Derētu klāt kaut kas tāds, ko var sajust ar maņām. Teiksim tā: kur pieduras, tur svilst. Vai sāp. Vai arī: kur piesit, tur skan. Tas jau šķita pavisam labi. Uz ātru roku pierakstīju. Tad sāku pārlasīt pie sienas sanaglotās lapas. Tas mani, jāatzīst, mazliet izbrīnīja. Visu ziemu es biju strādājis pie kaut kā jauna, tāda, kas atbilstu Lizetes rosinājumam apdziedāt kosmosu, kā arī Raiņa pavēlei šķilt dzirksteles. Un pēkšņi, nakts vidū pārlasīdams uzrakstīto, secināju, ka esmu netīšām uzrakstījis poēmu "Pie jūras", tikai šoreiz prozas formā.
Noāķēju lapas no naglām un pārlasīju. Interesanti uzplaiksnījumi, spilgtas detaļas. Skaistas, skumjas ilgas. Vajadzēja tikai starp to visu atrast kompozicionālu saistību. (..) Par vēstuli jau biju paguvis aizmirst. Es rakstīju Lizetei par savām ilgām pēc viņas un pēc pasaules plašuma. Niedras "Zemnieka dēlā" bija savdabīgs motīvs. Kad jaunais varonis sapošas ceļā (jo došanās ceļā ir vienīgais varonim piemērotais liktenis), dieviete Laima tam deva līdzi trīs pavedienus ar iesietiem mezgliem. Tā bij sava veida apdrošināšana: lai arī cik tālu zemnieka dēls dotos pasaulē, mezglotajiem pavedieniem piemita spēja vienmēr atgādāt viņu atpakaļ mājās. Katrs pavediens bija domāts savai debespusei: viens rietumiem, otrs austrumiem, trešais dienvidiem. Un man tas šķita nepareizi. Kas tas tāds par varoni, zem kura, gluži kā zem cirka akrobāta, nostiepts drošības tīkls? Vienīgais neapdrošinātais virziens bija ziemeļi. Uz turieni tad arī ceļos mans varonis ar skaņo māla sirdi. Viņa vienīgā likteņa dieviete būs atrodama tikai tur, no kurienes nav un nevar būt atpakaļceļa. (..) Ja Lizete man tagad jautātu, kuros brīžos esmu laimīgs, es teiktu: tad, kad doma pārvēršas vielā.
Pret rītu vējš pierima un pārstāja gaudot istabas pakšos. Atrāvu skatu no papīra, kas bija nosēts ar sīkiem burtiņiem. Noliku spalvu un izlocīju no ilgās rakstīšanas stīvo roku. Pār istabiņas sienu klājās ugunīgi sārts gaismas šķidrauts. Atgriezos pie loga. Mākoņu vāli bij pašķīrušies, vietām atkailinādami zvaigžņu lauskām piebārstītas debesis. Japānā jau bija pusdiena. (..) Bet Ērgļi gulēja, vēl nenojauzdami, ka drīz pamodīsies citā pasaulē.
Paņēmu svaigu lapu. Darbam pagastskolā bija liela priekšrocība – bezmaksas tinte un papīrs.
"Mīļā Lizete," rakstīju, "nevaru aizmigt bez Tevis. Caurvējš velk pa spraugu zem palodas. Krāsns podiņi lēnām dziest. Pie sienas pienaglotie stāsta uzmetumi trīs kā apdzeltējušas bērzu lapas..." Arī tas man nepatika. Nu kādas lapas, kādi podiņi? Kāpēc apdvest mīļoto ar nāves dvaku? Viņa bija pelnījusi siltus, medainus vārdus, kuros iegrimt un kailai plunčāties kā strautā.
Piegāju pie loga. Sniegpārslu vērpetes griezās sudrabotajā mēnessgaismā. Un es atcerējos tās dienas un naktis, kad vilku kolportiera ragutiņas pa Vidzemes nekurieni un vienīgais, kas mani sildīja, bija ticība, ka iznēsāju ļaudīm tieši tos vārdus, kas viņiem nepieciešami. Cik jauna bija toreiz mana sirds! Gluži jauna, kā tikko iz cepļa ņemta māla krūze.
Starp citu, nebija slikti. Tikai varbūt pārāk gaisīgi. Derētu klāt kaut kas tāds, ko var sajust ar maņām. Teiksim tā: kur pieduras, tur svilst. Vai sāp. Vai arī: kur piesit, tur skan. Tas jau šķita pavisam labi. Uz ātru roku pierakstīju. Tad sāku pārlasīt pie sienas sanaglotās lapas. Tas mani, jāatzīst, mazliet izbrīnīja. Visu ziemu es biju strādājis pie kaut kā jauna, tāda, kas atbilstu Lizetes rosinājumam apdziedāt kosmosu, kā arī Raiņa pavēlei šķilt dzirksteles. Un pēkšņi, nakts vidū pārlasīdams uzrakstīto, secināju, ka esmu netīšām uzrakstījis poēmu "Pie jūras", tikai šoreiz prozas formā.
Noāķēju lapas no naglām un pārlasīju. Interesanti uzplaiksnījumi, spilgtas detaļas. Skaistas, skumjas ilgas. Vajadzēja tikai starp to visu atrast kompozicionālu saistību. (..) Par vēstuli jau biju paguvis aizmirst. Es rakstīju Lizetei par savām ilgām pēc viņas un pēc pasaules plašuma. Niedras "Zemnieka dēlā" bija savdabīgs motīvs. Kad jaunais varonis sapošas ceļā (jo došanās ceļā ir vienīgais varonim piemērotais liktenis), dieviete Laima tam deva līdzi trīs pavedienus ar iesietiem mezgliem. Tā bij sava veida apdrošināšana: lai arī cik tālu zemnieka dēls dotos pasaulē, mezglotajiem pavedieniem piemita spēja vienmēr atgādāt viņu atpakaļ mājās. Katrs pavediens bija domāts savai debespusei: viens rietumiem, otrs austrumiem, trešais dienvidiem. Un man tas šķita nepareizi. Kas tas tāds par varoni, zem kura, gluži kā zem cirka akrobāta, nostiepts drošības tīkls? Vienīgais neapdrošinātais virziens bija ziemeļi. Uz turieni tad arī ceļos mans varonis ar skaņo māla sirdi. Viņa vienīgā likteņa dieviete būs atrodama tikai tur, no kurienes nav un nevar būt atpakaļceļa. (..) Ja Lizete man tagad jautātu, kuros brīžos esmu laimīgs, es teiktu: tad, kad doma pārvēršas vielā.
Pret rītu vējš pierima un pārstāja gaudot istabas pakšos. Atrāvu skatu no papīra, kas bija nosēts ar sīkiem burtiņiem. Noliku spalvu un izlocīju no ilgās rakstīšanas stīvo roku. Pār istabiņas sienu klājās ugunīgi sārts gaismas šķidrauts. Atgriezos pie loga. Mākoņu vāli bij pašķīrušies, vietām atkailinādami zvaigžņu lauskām piebārstītas debesis. Japānā jau bija pusdiena. (..) Bet Ērgļi gulēja, vēl nenojauzdami, ka drīz pamodīsies citā pasaulē.
(Kuzmins, S. "Skaistums un nemiers. Kārlis Skalbe". Rīga: Dienas Grāmata, 2023)
Atzīmē, kurš temata formulējums atbilst 1. tekstam!
Atsauce:
viaa.gov.lv Centralizētais eksāmens par vispārējās vidējās izglītības apguvi latviešu valodā un literatūrā (augstākais mācību satura apguves līmenis), 2025
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!