Padomā, kā Tu uzrunātu kādu personu! Vai būtu atšķirība — šis cilvēks ir labi pazīstams vai svešs? Varbūt viņš ir skolas direktors vai klases audzinātāja? Ja nu Tev būtu tikšanās ar Valsts prezidentu? Kādu vietniekvārdu Tu lietotu, uzrunājot draugu? Un tēti?
Šai komunikācijai tiek izmantoti personu vietniekvārdi.
Personu vietniekvārdi nosauc personas, kas stāsta vai par kurām runā.
|
vienskaitlis
|
daudzskaitlis
|
|
tu
|
jūs
|
Kādu draugu vai vienaudzi Tu uzrunātu ar "Tu", bet skolotāju vai kādu citu nepazīstamu pieaugušo ar vietniekvārdu "Jūs". Šo vārdu formu lietojumu nosaka formālā vai neformālā saziņa.
Par formālu un neformālu saziņu atkārto 7. klasē mācīto!
Latviešu valodā ir svarīgi zināt vietniekvārdu Tu un Jūs lietošanas normas.
Mutvārdos personvārdu Jūs (vienskaitļa nozīmē) lieto:
- formālā saziņā sabiedriskās vietās, runājot ar amatpersonām, darbiniekiem;
- formālā un neformālā saziņā ar svešiem cilvēkiem;
- formālā un neformālā saziņā ar vecākiem cilvēkiem.
Piemērs:
Vai Jūs esat bijusi muzejā?
Svarīgi!
Latviešu valodā rakstveidā persona vietniekvārdus Tu un Jūs (arī citās locījumu formās), kā arī piederības vietniekvārdus Tava, Tavs, Tavi, Tavas (arī citās locījumu formās) un ģenitīva formu Jūsu vēstulēs, e-vēstulēs, iesniegumos, ielūgumos, apsveikumos un citos lietišķo rakstu veidos raksta ar lielo sākuma burtu.
2. personas vietniekvārdu Tu mutvārdos lieto saziņā ar pazīstamiem cilvēkiem, ģimenes locekļiem, paziņām, klasesbiedriem. Saziņā ar mazāk pazīstamiem sava vecuma cilvēkiem formālā, neformālā saziņā pēc savstarpējas vienošanās var izmantot Tu.
Piemērs:
Mamm, vai tu proti spēlēt klavieres?
Tu / Jūs raksta ar lielo sākuma burtu arī:
- zīmītēs, īsziņās un privātās saziņas tekstā, vēršoties pie viena konkrēta cilvēka;
- rakstot komentārus un uzrunājot autoru.
Svarīgi!
Personvietniekvārdus jūs, jūsu var attiecināt gan uz vairākām personām, gan uz vienu personu (pieklājības formā). Ja to attiecina uz vairākām personām, tas rakstāms ar mazo burtu.
Piemērs:
Kad jūs visi dosieties uz Rīgu?
Kad Jūs, skolotāj, dosieties uz Rīgu?
Cilvēka vārdam ir pieņemts pievienot īpašas uzrunas jeb titulus. Izņemot pārmantotos aristokrātiskos, tituli parasti ir zinātnisku grādu (bakalaurs, maģistrs, doktors), profesiju un arodu (skolotājs, ārsts, redaktors), vēlētu amatu (senators, prezidents, deputāts), ieceltu amatu (ministrs, ministru prezidents, vēstnieks, konsuls, lietvedis), bruņoto spēku rangu (ģenerālis, kapteinis, leitnants, admirālis) un baznīcu hierarhijas (mācītājs, kardināls, bīskaps, mulla, rabīns) apzīmējumi, nemaz neminot dažādu piederības pakāpju apzīmējumus biedrībās, organizācijās, korporācijās un līdzīgās ļaužu kopās, kā arī radu starpā.
Atkarībā no apstākļiem šos titulus var lietot atsevišķi vai kopā ar uzvārdu.
Piemērs:
Profesor! Profesor Bērziņ! Profesore Bērziņa! Skolotāj! Skolotāj Ozoliņ! Skolotāja Ozoliņa! Krusttēv! Krusttēv Pēteri! Krustmāt Anna!
Ikdienā arvien ir bijusi izplatīta uzrunāšana pēc nodarbošanās.
Piemērs:
Šoferīt, lūdzu, izlaidiet mani nākamajā pieturā!
Māsiņ, kad jūs man atkal dosiet zāles?
Māksliniec, paldies par sniegumu!
Maizniek, cik gardas ir jūsu ceptās maizītes!
Māsiņ, kad jūs man atkal dosiet zāles?
Māksliniec, paldies par sniegumu!
Maizniek, cik gardas ir jūsu ceptās maizītes!