1945. gada maijā beidzās Otrais pasaules karš Eiropā. Karš bija radījis milzīgus postījumus – daudzas pilsētas bija izpostītas, infrastruktūra iznīcināta, un miljoniem cilvēku bija gājuši bojā vai palikuši bez pajumtes.
Karš izraisīja ne tikai ekonomiskus, bet arī politiskus un sabiedriskus pārmaiņu procesus:
- Iznīcinātas pilsētas un infrastruktūra – daudzas Eiropas pilsētas, īpaši Vācijā, Polijā un Padomju Savienībā, bija smagi izpostītas.
- Miljoniem bēgļu un pārvietoto personu – cilvēki piespiedu kārtā pameta savas mājas, dodoties bēgļu gaitās vai trimdā.
- Politiskās izmaiņas – daudzviet Austrumeiropā demokrātiskas valdības tika nomainītas ar komunistiskām.
- Dekolonizācija – pēc kara daudzas Eiropas koloniālās lielvalstis bija novājinātas, un to kolonijas Āfrikā, Āzijā un citur pastiprināti pieprasīja neatkarību, kas Aukstā kara periodā noveda pie daudzu jaunu valstu izveidošanās un koloniju sabrukuma.
- Ekonomiska krīze – pēc kara daudzas valstis saskārās ar pārtikas un resursu trūkumu, un bija nepieciešami lieli atjaunošanas darbi.
- ANO izveide – 1945. gadā tika nodibināta Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), lai novērstu nākotnes konfliktus un uzturētu mieru pasaulē.
- Ziemeļatlantijas līguma organizācijas jeb NATO izveide – 1949. gadā tika dibināta militārā savienība NATO, lai Eiropas valstis un Ziemeļamerika varētu efektīvāk novērst kara draudus un pretoties tiem. PSRS un Austrumeiropas valstis atbildēja šim Rietumvalstu solim, izveidojot savu militāro savienību – Varšavas paktu – 1955. gadā.
Pēc kara Eiropā sākās jauna kārtība, kuras pamatā bija lielvalstu savstarpējās vienošanās un ietekmes sadalījums.
Eiropas pārdale un ietekmes zonas
Pēc kara sabiedrotie – ASV, Lielbritānija, Padomju Savienība un Francija – Vāciju sadalīja četrās okupācijas zonās. Tāpat arī Berlīne, kas atradās PSRS kontrolētajā daļā, tika sadalīta četrās daļās. Līdzīga situācija bija arī Austrijā. Tomēr drīz vien sabiedrotie nespēja vienoties par Eiropas nākotni – ASV un Lielbritānija vēlējās atjaunot demokrātiskas valstis, bet Padomju Savienība centās nostiprināt komunisma ietekmi Austrumeiropā.
1. attēls: Sabiedroto kontroles zonas Vācijā (1947–1949)
2. attēls: Sabiedroto kontroles zonas Vācijas galvaspilsētā Berlīnē (1947–1949)
Austrumeiropas valstis, piemēram, Polija, Čehoslovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija, nonāca PSRS ietekmes zonā. Lai gan sākotnēji tajās pastāvēja daudzpartiju sistēma, drīz vien Staļina vadībā tika izveidotas komunistiskās valdības. Šajās valstīs tika ierobežota vārda brīvība, ieviesta plānveida ekonomika un pastiprināta PSRS kontrole.
Tikmēr Rietumeiropas valstīs ar ASV un Lielbritānijas atbalstu atjaunojās demokrātiskās iekārtas, un ekonomikai palīdzēja Māršala plāns – ASV ekonomiskā palīdzība Eiropas atjaunošanai. Tas veicināja strauju attīstību, kamēr Austrumeiropā ekonomiku kontrolēja PSRS.
3. attēls: Eiropas militārās alianses (Zilā krāsā NATO dalībvalstis, sarkanā krāsā – Varšavas pakta dalībvalstis)
Svarīgi!
Šīs valstis pārstāvēja pilnīgi atšķirīgas ideoloģijas un politiskās sistēmas, kas noveda pie ilgstošas konfrontācijas, ko sauc par Auksto karu. Lai gan šis konflikts nenoveda pie tiešas karadarbības starp ASV un PSRS, tas izpaudās politiskās, ekonomiskās un militārās sadursmēs visā pasaulē.
Robežu starp šīm valstu savienībām simboliski sauca par “dzelzs priekškaru”. Apzīmējums radās 1946. gada 5. martā, kad Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils teica runu, kurā vērsās pret PSRS un pieminēja "dzelzs priekškaru", kas pārdala Eiropu. Šo runu var uzskatīt par aukstā kara sākumu.
Atsauce:
1. attēls: Sabiedroto kontroles zonas Vācijā (1947–1949) (20.05.2025.), autors WikiNight2, r, licencēts saskaņā ar GNU Free Documentation Licenci, versija 1.2. vai jebkura jaunāka versija.
2. attēls: Sabiedroto kontroles zonas Vācijas galvaspilsētā Berlīnē (1947–1949) (20.05.2025.), autors Stefan-Xp, licencēts saskaņā ar CC BY-SA 3.0, izmantojot Wikimedia Commons. Licencēts saskaņā ar GNU Free Documentation Licenci, versija 1.2. vai jebkura jaunāka versija.