Vēstures avoti ir viss, kas nonāk mūsdienās no pagātnes – avīze, darbarīks, fotogrāfija, baznīca, dienasgrāmata, lelle, vēstule, zābaks, glezna – un liecina par savu laiku. Šādus avotus dēvē par pirmavotiem.
Attēlā: Indriķa Livonijas hronika (latīniski: Heinrici Cronicon Lyvoniae) ir Latvijas un Igaunijas vēstures pirmavots
Rašanās laiks 1224./26. gads.
Ir apraksti, kuri radušies laika gaitā, vēsturniekiem veidojot stāstījumu par noteiktu laika periodu, ir uzņemtas filmas, kas balstītas uz vēsturiskiem notikumiem, ir cilvēki, kuri nav stāstītā notikuma aculiecinieki, bet pārstāsta cita stāstu, tomēr šos materiālus nevar uzskatīt par pirmavotiem, bet par sekundāriem avotiem.
Sekundāros avotus ir grūti izvērtēt, ja nav iespējams pārbaudīt izmantotos pirmavotus.
Ar vēstures avotu pētīšanu un analīzi nodarbojas avotpētniecības nozare. Strādājot ar vēstures avotiem, ir rūpīgi jāizvērtē to autentiskums, lai tādējādi izvairītos no viltojumiem un falsifikācijām.
Attēlā: Seno apģērbu, rotu izgatavošana pēc arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem paraugiem nav pirmavots, bet sekundārs avots
Falsifikācija – Apzināta sagrozīšana, izkropļošana (piemēram, kādu datu sagrozīšana), viltošana (piemēram, dokumentu viltošana); viltojums.
Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem, noraksti var būt kļūdaini u.tml.), kā arī sociālais vai politiskais pasūtījums, kas avotu padara subjektīvu vai pat par viltojumu (šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz informācijas trūkums, proti, kāpēc tas vai cits informācijas aspekts avotā apzināti noklusēts vai ar kādu mērķi izkropļots).
Subjektīvs – tāds, kas attiecas tikai uz kādu noteiktu personu un ir šai personai raksturīgs.
Daudzi no mūsdienu vēsturiskajiem avotiem tiek uzglabāti muzejos un arhīvos, kur tie ir pieejami publiskai apskatei un pētniecības vajadzībām. Vēstures avoti glabājas arī ģimeņu arhīvos - fotogrāfijas, senas lietas, priekšmeti, dokumenti, ģimeņu relikvijas.
Attēlā: Bultu un šķēpu gali
Arheoloģiskajos izrakumos iegūtās senlietas nonāk muzejos.
Daļu vēstures avotu laika gaitā ir iznīcinājusi uguns, mitrums, grauzēji un insekti, kā arī cilvēki, kam šie vēstures avoti ir likušies nesvarīgi vai pat bīstami. Dažkārt vēstures avotus iznīcina, izmantojot tos kādā citā veidā – piemēram, baznīcu pārbūvē par sporta zāli, avīzes palīmē zem tapetēm, monētas pārkausē utt. Dabas un vides objekti iet bojā laika apstākļu un cilvēku iedarbības rezultātā.
Attēlā: Kokneses pilsdrupas
Lietiskais vēstures avots, viduslaiku pils, kuru bojājuši laika apstākļi, Daugavas plūdi, kari un uguns.
Pētījuma rezultāti ir tieši atkarīgi no pieejamo avotu klāsta.
Par neseno laiku vēsturi ir saglabājušies visvairāk vēstures avotu, bet tāpēc ir arī grūti tos izvēlēties un atlasīt. Arhīvos atrodams liels skaits oficiālu dokumentu, no kuriem daudzi svarīgākie pēdējos gados vairākkārt publicēti. Šā laika liecinieki vēl arvien dzīvo mūsu vidū un viņu stāsti un saglabātās liecības vēl arvien ir pieejami ikvienam. Salīdzinot ar akmens laikmeta priekšmetu vai pagājušā gadsimta dokumentu, nesenās vēstures avoti, par kuriem varam saņemt komentārus un tuvākus paskaidrojumus, ir īpaši vērtīgi.
Par neseno laiku vēsturi ir saglabājušies visvairāk vēstures avotu, bet tāpēc ir arī grūti tos izvēlēties un atlasīt. Arhīvos atrodams liels skaits oficiālu dokumentu, no kuriem daudzi svarīgākie pēdējos gados vairākkārt publicēti. Šā laika liecinieki vēl arvien dzīvo mūsu vidū un viņu stāsti un saglabātās liecības vēl arvien ir pieejami ikvienam. Salīdzinot ar akmens laikmeta priekšmetu vai pagājušā gadsimta dokumentu, nesenās vēstures avoti, par kuriem varam saņemt komentārus un tuvākus paskaidrojumus, ir īpaši vērtīgi.
Attēlā: Aušvices koncentrācijas nometnes vārti Polijā, kur Otrā pasaules kara gados tika iznīcināti miljoniem cilvēku
Fotogrāfija kā avots liecina par pārdzīvotajām šausmām. Papildinot to ar ieslodzīto atmiņām, iespējams iegūt plašāku skatījumu uz vēsturisko notikumu.
Veicot pētījumu par kādu no nesenās vēstures problēmām, sameklē un izmanto arī:
Svarīgi!
• personiskus dokumentus (vēstules, dienasgrāmatas, piemiņas lietas);
• vizuālus vēstures avotus (plakātus, karikatūras, fotogrāfijas, kino un video, gleznas);
• taustāmus vēstures avotus (tādi atrodas daudzās mājās – piemēram, 60. gadu mēbeles, apģērbi, ordeņi, kā arī muzejos);
• mākslas paraugus (dzeju, daiļliteratūru un publicistiku, mūziku – piemēram, Imanta Kalniņa un Raimonda Paula dziesmas);
• vides objektus (celtnes un graustus).
Nesenās vēstures izpēte piedāvā unikālu iespēju izmantot vēl dzīvu cilvēku liecības. Interesantus materiālus var atrast arī vietējas nozīmes dokumentu krātuvēs – pilsētu vai pagastu arhīvos, bibliotēkās, muzejos, skolās un citās iestādēs.
• vizuālus vēstures avotus (plakātus, karikatūras, fotogrāfijas, kino un video, gleznas);
• taustāmus vēstures avotus (tādi atrodas daudzās mājās – piemēram, 60. gadu mēbeles, apģērbi, ordeņi, kā arī muzejos);
• mākslas paraugus (dzeju, daiļliteratūru un publicistiku, mūziku – piemēram, Imanta Kalniņa un Raimonda Paula dziesmas);
• vides objektus (celtnes un graustus).
Nesenās vēstures izpēte piedāvā unikālu iespēju izmantot vēl dzīvu cilvēku liecības. Interesantus materiālus var atrast arī vietējas nozīmes dokumentu krātuvēs – pilsētu vai pagastu arhīvos, bibliotēkās, muzejos, skolās un citās iestādēs.
Attēlā: Ventspils viduslaiku pils
Livonijas ordeņa pils, kurā kopš 2001. gada septembra izvietots Ventspils muzejs, ir senākā saglabājusies būve Ventspilī, celta 13. gs. otrajā pusē (rakstu avotos pirmoreiz minēta 1290. gadā).
Skolā visbiežāk izmanto pieejamākos vēstures avotus:
Tomēr visbiežāk viens avots var atbildēt uz vairākiem jautājumiem par vēsturi. Tāpēc nereti viena avota iepazīšana rada citus jautājumus, kas liek meklēt papildu avotus, kuri savukārt var atbildēt uz jauno jautājumu.
Svarīgi!
• mutvārdu avotus (notikumu aculiecinieku atmiņas);
• lietišķos avotus (priekšmetus);
• vizuālos avotus (attēlus, fotogrāfijas, filmas);
• rakstiskos avotus (visu rakstīto – gan publicēto, gan nepublicēto).
• lietišķos avotus (priekšmetus);
• vizuālos avotus (attēlus, fotogrāfijas, filmas);
• rakstiskos avotus (visu rakstīto – gan publicēto, gan nepublicēto).
Vēstures avots kļūst par derīgu vēstures liecību tikai tad, ja to lieto, lai atbildētu uz kādu jautājumu par vēsturi. Ja nav jautājuma vai avots neatbild uz uzdoto jautājumu, tad avotu nevar dēvēt par derīgu vēstures liecību.