Kas bija Latvijas valsts veidotāji?
Jau 1917. gadā latvieši sāka veidot organizācijas, kuras varētu pārstāvēt latviešus. Pēc tam, kad vācu karaspēks ieņēma Rīgu, daļa no tām pārcēlās uz Valku. Valkā izveidojās Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, kura pēc tam pārcēlās uz Petrogradu Krievijā. Vācu okupētajā Rīgā izveidojās vēl viena neatkarības atbalstītāju grupa Demokrātiskais centrs. Pēc Vācijas sagrāves abu organizāciju pārstāvji izveidoja Tautas Padomes politisko platformu. Tā ieskicēja kādai jābūt Latvijai un kas darāms, lai to izveidotu.
Jau 1917. gadā latvieši sāka veidot organizācijas, kuras varētu pārstāvēt latviešus. Pēc tam, kad vācu karaspēks ieņēma Rīgu, daļa no tām pārcēlās uz Valku. Valkā izveidojās Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, kura pēc tam pārcēlās uz Petrogradu Krievijā. Vācu okupētajā Rīgā izveidojās vēl viena neatkarības atbalstītāju grupa Demokrātiskais centrs. Pēc Vācijas sagrāves abu organizāciju pārstāvji izveidoja Tautas Padomes politisko platformu. Tā ieskicēja kādai jābūt Latvijai un kas darāms, lai to izveidotu.
1. attēlā: Jānis Čakste, Tautas Padomes vadītājs, vēlāk arī prezidents
Tautas Padomi vadīja Jānis Čakste, tajā iesaistījās politiskās partijas, kuras iestājās par neatkarīgu Latviju, un Kurzemes un Latgales guberņu pārstāvji, kur vēl nebija partiju.
Pagaidu valdību vadīja Kārlis Ulmanis, un tajā bija 11 ministri.
2. attēlā: Kārlis Ulmanis
Dienā, ko atzīmējam par Latvijas Dzimšanas dienu, 1918. gada 18. novembrī Tautas Padome sanāca uz svinīgo sēdi Rīgas II Krievu teātrī (tagad Nacionālajā teātrī) un pasludināja (proklamēja) Latvijas neatkarīgas valsts izveidošanu.
3. attēlā: Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā Teātrī
Nākamie 2 gadi Latvijas vēsturē bija Brīvības cīņu gadi, kuru laikā Latvijas teritoriju atbrīvoja no iebrucējiem — bermontiešu spēkiem, (1919. gada 11. novembrī Rīga un Pārdaugava tika atbrīvota no vācu spēkiem, to pieminot svinam Lāčplēša dienu) un komunistu padzīšanu no Latgales. Karu noslēdza ar miera līguma parakstīšanu ar Krieviju.
4. attēlā: Rietumkrievijas armijas vadība
Satversmes sapulces darbība
Satversmes sapulci ievēlēja, kad karadarbība bija beigusies.
Tautas Padome definēja, ko nozīmē būt pilsonim: tie ir cilvēki, kuri ir tiesiski saistīti ar savu valsti, un atzina par Latvijas pilsoņiem visus, kuri bija Latvijā dzīvojuši līdz Pirmajam Pasaules karam.
5. attēlā: Latvijas Republikas Satversmes sapulces prezidijs. No kreisās S. Kambala, A. Petrevics, J. Čakste, M. Antons, E. Bite, R. Ivanovs.
Satversmes sapulce uz pirmo sēdi sanāca 1920. gada 1. maijā. Par sapulces vadītāju ievēlēja Jāni Čaksti. Sapulcē bija 152 pārstāvji. Sapulce pieņēma gan Satversmi, gan likumus, kuri noteica kāds ir Latvijas karogs, ģērbonis, himna un citus svarīgus lēmumus. Satversme noteica, ka Latvijā lielākā vara piederēs Saeimai, kuru ievēlēs valsts pilsoņi.
6. attēlā: Satversmes sapulces atklāšana 1920. gada 1. maijā
Satversmes sapulce noteica, ka Saeima ievēlēs Valsts prezidentu un Ministru prezidentu. Satversmes sapulce savu darbu beidza 1922. gadā, kad sanāca pirmā Saeima.
Satversmes sapulce 1921. gadā pieņēma likumu Par Latvijas Republikas karogu un ģerboni.
Visas latviešu apdzīvotās zemes tika apvienotas vienā valstī. Latviju simboliski iedalīja 4 apgabalos: Kurzemē, Zemgalē (kopā ar Sēliju), Vidzemē un Latgalē. Apgabaliem izveidoja ģerboņus. Latvijas ģerbonī izmantoja Kurzemes simbolu — lauvu, un Latgales un Vidzemes simbolu — grifu.
7. attēlā: Latvijas Republikas lielais ģērbonis
Karoga ar likumu noteiktās garuma un platuma proporcijas ir 2:1, bet sarkanās un baltās krāsas proporcijas 2:1:2.
8. attēlā: Latvijas Republikas karogs
Ko Latvijas iedzīvotājiem deva neatkarīgā Latvijas valsts?
Valstī notika agrārā reforma: zemi atsavināja muižniekiem un izdalīja zemniekiem, to padarot par zemnieku īpašumu. Muižnieku muižās daudzviet ierīkoja skolas.
Likumus pieņēma pilsoņu ievēlēta Saeima. Pilsoņi vēlēja arī pilsētu domes un pagastu pārvaldes. Cilvēki varēja brīvi paust uzskatus, dibināt organizācijas, izdot preses izdevumus.
Valsts pārvaldē ieviesa latviešu valodu. Cittautiešiem bija iespēja apgūt savu dzimto valodu, taču lai iekļautos Latvijas sabiedrībā, viņiem bija jāzina latviešu valoda un Latvijas vēsture.
Par latviešu kultūru un zinātni rūpējās valsts. Tā dibināja teātrus, muzejus, augstskolas, institūtus.