Ekonomiskās sistēmas
Atšķirīgas pieejas veido četras būtiski atšķirīgas ekonomiskās sistēmas.
Ar valsts ekonomisko sistēmu saprot institūciju, likumu, aktivitāšu, pamatvērtību un cilvēku motivāciju kopumu, ko sabiedrība izmanto, lai noteiktu ko ražot, kā ražot, un sadalīt ierobežotos resursus, preces, pakalpojumus. Valstu ekonomiskās sistēmas atšķiras gan pēc noteicošās īpašumu formas (privātīpašums vai valsts), gan pēc tā, kas sadala ierobežotos resursus (tirgus sistēma vai valsts) , pēc tā, kā pieņem lēmumus, indivīdi, decentralizēti, centralizēti vai valsts, tās plānošanas orgāni, pēc motivāciju sistēmas utt.
Tradicionālā ekonomika
Sākotnēji tautsaimniecība bija balstīta uz tradicionālo ekonomiku — cilvēki dzīvoja lauku sētās, kur paši saražoja gandrīz visu sev nepieciešamo, saudzīgi izturas pret dabas resursiem.
Pasaulē arī tagad ir vietas, kur sastopama tradicionālā ekonomika.
Amazones mūžamežos, tuksnešos un nomaļās okeānu salās mīt vairāk nekā 100 cilšu, kuras atsakās kontaktēties ar modernās civilizācijas un vietējās varas pārstāvjiem un dzīvo tradicionālajā ekonomikā. Piemēram, maško piro cilts Amazones lietus mežos Peru dzīvo vismaz 600 gadu, tā noraidījusi jebkādus kontaktus ar ārpasauli. Taču pēdējos gados cilts pārstāvji arvien biežāk meklē pārtiku, sadzīves priekšmetus un arī ieročus (mačetes) ārpus mītnes vietām.
Amazones mūžamežos, tuksnešos un nomaļās okeānu salās mīt vairāk nekā 100 cilšu, kuras atsakās kontaktēties ar modernās civilizācijas un vietējās varas pārstāvjiem un dzīvo tradicionālajā ekonomikā. Piemēram, maško piro cilts Amazones lietus mežos Peru dzīvo vismaz 600 gadu, tā noraidījusi jebkādus kontaktus ar ārpasauli. Taču pēdējos gados cilts pārstāvji arvien biežāk meklē pārtiku, sadzīves priekšmetus un arī ieročus (mačetes) ārpus mītnes vietām.
Komandekonomika
Komandekonomikas sistēmā galvenā loma ir valstij, tā plāno resursu sadali, produktu ražošanu, nosaka uzņēmumu ražošanas apjomus, regulē preču cenas. Noteicošais ir kopējais, jeb sabiedriskais īpašums. Vai tavi vecāki un vecvecāki ir stāstījuši, kā notika produktu ražošana un tirdzniecība Padomju Savienībā komandekonomikas apstākļos? Tika veidoti piecgades un katra gada plāni. Rūpnīcas zināja, cik tām gada laikā jāsaražo un kam jāpiegādā produkcija. Vai nav ērti? Nav jāuztraucas par plānošanu un pārdošanu, kāds cits šos aprēķinus ir veicis uzņēmuma vietā. Diemžēl aprēķini ne vienmēr bija pareizi, zuda arī interese preces ražot kvalitatīvi. Tāpēc nereti veidojās preču deficīts.
Cilvēki stundām un pat dienām ilgi stāvēja rindās pie veikaliem, lai nopirktu deficīta preces. Dažas preces vispār nebija pieejamas. Cilvēkiem bija nauda, par ko iegādāties preces, bet nebija preces, ko iegādāties, tāpēc kļuva izplatīta bartera sistēma — cilvēki savā starpā mainījās ar pakalpojumiem un precēm atkarībā no tā, kas viņiem bija pieejams. Preču klāsts veikalos bija niecīgs.
Komandekonomikas pamats ir ražošanas līdzekļu sabiedriskais īpašums — visas tautas īpašums un kooperatīvu, kolhozu īpašums. Nebija konkurences, kas veicinātu vēlmi ražot labāk un efektīvāk. Ņemot vērā, ka saražotās produkcijas daudzumu noteica valdība, neveidojās piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvars.
Komandekonomikas pamats ir ražošanas līdzekļu sabiedriskais īpašums — visas tautas īpašums un kooperatīvu, kolhozu īpašums. Nebija konkurences, kas veicinātu vēlmi ražot labāk un efektīvāk. Ņemot vērā, ka saražotās produkcijas daudzumu noteica valdība, neveidojās piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvars.
Brīvā tirgus ekonomika
Kā pretstats komandekonomikai ir brīvā tirgus ekonomika, kas balstās uz pārliecību, ka vislabāk ir, ja valsts neiejaucas tirgū un pieprasījums un piedāvājums pats atrod vislabāko līdzsvaru. Šīs sistēmas piekritēji aizstāv viedokli, ka jāļauj tirgum darboties pašam. Arī šī sistēma teorētiski šķiet ļoti laba, jo tiešām — kurš gan vēl labāk zina, kas vajadzīgs, ja ne patērētājs (pieprasījums) vai pārdevējs (piedāvājums)? Valsts neiejaucas tirgū, bet to, ko un cik daudz ražot, nosaka pieprasījums un piedāvājums.
Šai sistēmai raksturīgs:
• privātīpašums — ražošanas resursu īpašnieki cenšas gūt iespējami lielāku labumu sev, tā lielākoties dodot vislielāko labumu sabiedrībai kopumā;
• asa konkurence un vienlaikus brīvība — katrs patērētājs izlemj, ko pirkt un kā izlietot savus ienākumus. Brīvs savā rīcībā ir arī produktu un pakalpojumu ražotājs — viņš pieņem lēmumu ražot vai neražot preci un par kādu cenu to pārdot.
Notiek efektīva resursu izmantošana. Tomēr šajā sistēmā trūkst instrumentu, ar ko novērst tirgus nepilnības vai mazināt krīžu negatīvo ietekmi. u.c.
Jauktā tipa ekonomika
Mūsdienās attīstītajās valstīs parasti pastāv jauktā ekonomika — vienlaikus brīvā tirgus iezīmes (privātīpašums, cenu sistēma, kura nodrošina cenu veidošanos pieprasījuma un piedāvājuma ietekmē, konkurence, personiskā ieinteresētība) un arī valsts regulējošā loma (valsts izstrādā likumus, veicina konkurenci, taisnīgāk pārdala resursus, kas palīdz novērst dažādas tirgus nepilnības un uzlabot kopējo sabiedrības labklājību).
Nepilnības jauktajā ekonomikā:
• ekonomika attīstās nevienmērīgi, cikliski, straujai izaugsmei seko lejupslīde, ko bieži dēvē par krīzi;
• Tirgus nevienmērīgi sadala ienākumus un lielu daļu cilvēku atstāj bez ienākumiem;
• Nenodrošina vides aizsardzību un ilgtspējīgu attīstību;
• Nenodrošina sabiedrisku labumu drošības, izglītības, veselības aizsardzības un citu labumu ražošanu.
Valsts sektors novērš tirgus nepilnības, pārdala ienākumus, ražo sabiedriskās preces, rūpējas par vides aizsardzību.
• ekonomika attīstās nevienmērīgi, cikliski, straujai izaugsmei seko lejupslīde, ko bieži dēvē par krīzi;
• Tirgus nevienmērīgi sadala ienākumus un lielu daļu cilvēku atstāj bez ienākumiem;
• Nenodrošina vides aizsardzību un ilgtspējīgu attīstību;
• Nenodrošina sabiedrisku labumu drošības, izglītības, veselības aizsardzības un citu labumu ražošanu.
Valsts sektors novērš tirgus nepilnības, pārdala ienākumus, ražo sabiedriskās preces, rūpējas par vides aizsardzību.
Sabiedriskās preces un pakalpojumi — preces un pakalpojumi, kuras izmantojot, labumu gūst ikviens.
1) kopīga patērēšana (non-rivalry). Piemēram, viena cilvēka atrašanās publiskā parkā neliedz citam cilvēkam tajā pašā laikā apmeklēt šo parku;
2) patēriņa neizslēdzamība (non-excludability). Patēriņa neizslēdzamība nozīmē to, ka šīm precēm un pakalpojumiem nav iespējams ierobežot pieeju, piedāvājot tās tikai tiem, kuri par tām maksā. Tātad jebkurš cilvēks var doties uz parku, apmeklēt pludmali, pastaigāties pa apgaismotu ielu u.tml. neatkarīgi no tā, vai viņš ir piedalījies šo lietu finansēšanā, maksājot nodokļus, vai nav to darījis.
Privātais sektors nodrošina privāto preču ražošanu.
Dažādās ekonomiskās sistēmas nosaka arī to, kā veidosies cena. Komandekonomikā cenu nosaka valsts, brīvā tirgus ekonomikā — tirgus pieprasījums un piedāvājums, bet jauktajā ekonomikā pamatā darbojas brīvā tirgus principi, tomēr atsevišķos gadījumos valsts ietekmē cenu veidošanos (piemēram, regulējot monopolistu iespējas noteikt cenu).
Dažādās ekonomiskās sistēmas nosaka arī to, kā veidosies cena. Komandekonomikā cenu nosaka valsts, brīvā tirgus ekonomikā — tirgus pieprasījums un piedāvājums, bet jauktajā ekonomikā pamatā darbojas brīvā tirgus principi, tomēr atsevišķos gadījumos valsts ietekmē cenu veidošanos (piemēram, regulējot monopolistu iespējas noteikt cenu).
Latvijas pāreja no komandekonomikas uz jauktās ekonomikas sistēmu.
Pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Latvijā mainījās ne tikai politiskā sistēma, bet notika pāreja no komandekonomikas uz jaukta tipa ekonomikas sistēmu.
• Atjaunoja privātīpašumu, zemes īpašnieki atguva zemi, mežus;
• Iedzīvotāji varēja piedalīties valsts uzņēmumu privatizācijā;
• Iedzīvotāji ieguva privatizācijas sertifikātus, kurus varēja izmantot, lai iegādātos uzņēmumu daļas vai kļūt par to īpašniekiem.
• Atjaunoja Latvijas bankas darbu un ieviesa savu naudu;
• Izveidoja muitu, valsts ieņēmumu dienestu;
• Attīstījās uzņēmējdarbība;
• Latvija iesaistījās starptautiskajā ekonomikā. 2004. Gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā.
Pārejas perioda vērtējums var atšķirties, jo šajā laikā ievērojami samazinājās ražošana, strauji pieauga cenas, palielinājās bezdarbs. Daudziem bija grūti pieņemt to, ka par savu labklājību jārūpējas pašiem.