Teorija

Lai izprastu kādas sabiedrības būtību, nepietiek ar dokumentiem un priekšmetiem, celtnēm, – ir jāmēģina iejusties citu cilvēku izjūtās, pārdzīvojumos, saprast domas un uzskatus. Atmiņa ir tā, kas nodrošina šo iespēju.
Arī 21. gadsimtā dzīvojošos cilvēkus atmiņa spēj savienot ar senākiem laikiem, notikumiem, ļauj iegūto pieredzi izmantot mūsdienās.
 
Mutvārdu vēsture veido tiltu starp atsevišķa cilvēka pieredzi un sabiedrību, liek vērīgāk ieskatīties, uzmanīgāk klausīties un būt iejūtīgākam. 
 
Vjacheslav Shishlov Shutterstock.jpg
Attēlā: Lāčplēša dienas Lāpu gājiens  11. novembris
Šajā dienā par notikumiem tālajā 1919. gadā, par citām Latvijas karavīru brīvības cīņām no iepriekšējo paaudžu stāstiem uzzina pašas jaunākās paaudzes pārstāvji. Mutvārdu vēsture un kopīgs pārdzīvojums vieno dažādas paaudzes.
 
Kad atmiņas tiek pierakstītas, tās pārtop dzīvesstāstos. Tie parāda vēstures daudzveidību, apliecina, ka ne mazāk svarīga par politisko un ekonomisko vēsturi ir ikdienas dzīves un cilvēku attiecību vēsture. Pēc atmiņu stāstiem top mākslas filmas, daiļliteratūras sacerējumi – stāsti un romāni.
Atmiņas ne vien pieraksta, bet arī zīmē, tās iemūžina fotogrāfijās, filmās. Tās vērojot, labāk var atgriezties pagātnē, iztēloties konkrētā laika dzīves apstākļus, izprast cilvēkus, kas tolaik dzīvojuši.
Pēdējā saite dod iespēju ieskatīties 1933. gadā uzņemtajā filmā, kurā redzams leģendārais Staburags, un ieskatīties 1939. – 1940. gada notikumos gan fotogrāfijās, gan kinokadros.
 
0ZDT_Staburags.jpg
Attēlā: Latvijas leģenda – Staburags – 18,5 metrus augsta klints Daugavas krastā, kāda tā bija 1940. gadā
1966. gadā to appludināja, kad darbu sāka Pļaviņu HES. Tagad tas atrodas HES ūdenskrātuves dzelmē.
  
Dzīvesstāstiem ir īpaša nozīme Latvijas vēsturiskajā situācijā, kad pēc Otrā pasaules kara liela daļa latviešu tautas nedzīvoja savā dzimtenē, – daudzi bija emigrējuši uz ārzemēm, daudzi bija cietumos un izsūtījumā. Gan izsūtītie cilvēki pēc atgriešanās, gan tie, kas te dzīvoja, daudz ko nedrīkstēja runāt, fotografēt vai filmēt. Tikai pēc padomju režīma sabrukuma cilvēki sāka atklāti stāstīt savu dzīves pieredzi.  
Atmiņas var kļūt par patiesu vēsturisku liecību, ja cilvēks ir dzīvojis laikā, par kuru stāsta atmiņās, pats ir pieredzējis notikumus. Ja tie iepriekšējo paaudžu piedzīvotā stāsti, tad tos nevar vērtēt kā vēstures avotu.
Gadās, ka mutvārdu liecības, kas nodotas no paaudzes paaudzei, izrādās ļoti precīzas un svarīgas. Piemēram, kad pētnieki uzsāka senu Kurzemes hercogistes laiku dzelzs manufaktūru izpēti, izrādījās, ka daudzu manufaktūru paliekas var atrast, tikai pateicoties vietējo iedzīvotāju atmiņām, jo bija zināmas aptuvenas atrašanās vietas, pat ja ne pavisam precīzas. Tās norādīja vietējie iedzīvotāji, – par tām bija stāstījuši viņu priekšteči.
 
Vēstures skolotāja stāstījums stundā par, piemēram, Seno Ēģipti, lai cik patiess un aizraujošs šķistu, tomēr nav vēstures avots,  skolotājs nav dzīvojis laikā, kad pastāvēja Senā Ēģipte.
Tas nozīmē, ka pamatojumam, kas bija vai kāpēc bija tā vai citādi, nederēs atbilde: Tāpēc, ka skolotājs tā teica.
  
Atmiņu kā vēstures avota izmantošana ir saistīta ar vairākām problēmām
  • Katrs cilvēks notikumus atceras citādi atkarībā no situācijas, kurā atradies. Piemēram, atšķiras kalpa un saimnieka stāsts par dzīvi Latvijā 20. gadsimta 30. gados, jo kalps bija cilvēks, kas nebija turīgs, viņš pārdeva savu darbu, bet saimnieks bija māju un zemes īpašnieks, kurš izrīkoja kalpus.
  • Katrs cilvēks akcentē to, kas svarīgs tieši viņa vērtībām un interesēm. Piemēram, padomju okupācijas laiku vieni slavē, jo bija pārtikuši, dzīvokļi bija bezmaksas, darbs bija nodrošināts, bet citi cilvēki – kritizē, jo nebija brīvības paust uzskatus, ja tie neatbilda tam, ko gribēja režīms, viņi paši vai viņu tuvinieki bija cietuši no padomju režīma.
  • Atšķirīgi notikumus uztver pieaugušie un bērni. Piemēram, dzīvi padomju laikā visai pozitīvi vērtē tie, kuri tajā laikā bija bērni, – viņus daudz mazāk skāra problēmas. Tās parasti risina pieaugušie.
  • Atmiņu stāstos var izpausties personīgā pieredze sajaukumā ar noteiktā laika oficiālo varas viedokli un propagandu. Piemēram, daudzi cilvēki ļoti slavēja tā saucamos Ulmaņlaikus Latvijā, bet uzskatu, ka Latvijas uzplaukums ir valsts vadītāja K. Ulmaņa nopelns, cilvēkiem iepotēja propaganda.
Propaganda – ideju un uzskatu sistemātiska izplatīšana ar nolūku pārliecināt, iegūt piekritējus un pamudināt uz noteiktu rīcību.
shutterstock_174722462.jpg
Attēlā: Tik ļoti dažādām lietām pievērš uzmanību un uzskata tās par svarīgām dažādi cilvēki. Tas ilustrē arī cilvēku atmiņas īpatnības  ko un kā katrs atceras
 
Tāpēc, lai iegūtu pēc iespējas precīzākas liecības par vēsturi noteiktā laikā, ir jābūt informācijai par cilvēkiem, kas sniedz informāciju, – kādos apstākļos dzīvojis, kas viņi bija utt. Dažādu cilvēku atmiņu stāsti ir jāsalīdzina, meklējot tajos kopīgo un atšķirīgo. Tikai tad var izdarīt piesardzīgus secinājumus.
 
Atsauce:
Latvijas vēsture pamatskolai 1./ Jura Goldmaņa redakcijā. - Rīga, Zvaigzne ABC, 2011., 103. lpp.
http://www.dabasretumi.lv/Zudusie/StaburagsR.htm
http://www.la.lv/petis-hercogistes-laiku-dzelzs-manufakturas/
Vjacheslav Shishlov / Shutterstock
http://www.dabasretumi.lv/Atteli/Pieminekli/Staburags/ZDT_Staburags.jpg