Vēstures mantojums ir bagātība, kura pieder visi tautai. Kultūras mantojumu ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm. Dokumentus rūpīgi uzglabā arhīvi un muzeji, senlietas – muzeji un privātkolekcijas. Daudzi vides un dabas objekti ir zem klajas debess, tos ietekmē gan dabas apstākļi, gan cilvēku iedarbība.
Lai tos saglabātu nākamajām paaudzēm, nepieļautu tīšu bojāšanu, tos aizsargā likums.
Latvijā kultūras pieminekļu (starptautiski biežāk kultūras mantojuma) aizsardzība ir pasākumu sistēma, kas nodrošina materiālā kultūras mantojuma nozīmīgākās daļas saglabāšanu un ietver tā vērtības un nozīmes apzināšanu, uzskaiti, izpēti, praktisko saglabāšanu, izmantošanu un popularizēšanu.
Cilvēki nedrīkst pārbūvēt objektus, kuriem ir kultūrvēsturiskā pieminekļa statuss, nedrīkst patvarīgi rakt zemes dzīles, lai atrastu apslēptu mantu vai veiktu nelikumīgus izrakumus.
Attēlā: Gūtmaņa ala Siguldā ar gravējumi alas sienās ir kultūrvēsturisks objekts, kuru aizsargā likums
Kultūras pieminekļu aizsardzības idejas pirmsākumi ir 1666. gads, kad Zviedrijas karalis Kārlis XI izdeva rīkojumu par pieminekļu saglabāšanu un aizsardzību (visi pieminekļi pakļauti karaļa gādībai), kas attiecināms arī uz Vidzemi.
Attēlā: Zviedrijas karalis Kārlis XI jau 17. gadsimtā visus Vidzemē esošos dabas un kultūrvēsturiskos pieminekļus pakļāva karaļa gādībai
Karaļa attēls uz Zviedru naudas zīmes, 50 kronām.
Latvijas teritorijā nopietnu kultūras mantojuma aizsardzības sistēmu izveidoja un tās darbību uzsāka tūlīt pēc neatkarīgas nacionālas valsts izveidošanas. Atbilstoši tā laika izpratnei Latvija iekļāvās Eiropas attīstītāko valstu pieminekļu aizsardzības sistēmu principos. 1923. gadā Latvijā pieņēma Likumu par pieminekļu aizsardzību un nodibināja Pieminekļu valdi. 1924. gadā Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu, 1928. gadā sāka uzstādīt pirmo senceltni – Rizgu riju, un 1932. gadā muzeju atvēra apmeklētājiem. Kultūras vērtību apzināšanā daudz palīdzēja 1920. gadā dibinātais Kultūras fonds.
Attēlā: Brīvdabas muzejs
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir kultūras ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas īsteno valsts politiku un kontroli kultūras pieminekļu aizsardzībā, veic kultūras mantojuma apzināšanu, izpēti un pieminekļu uzskaiti.
Galvenie pārvaldes darbības virzieni ir:
Kultūras pieminekļu kontrole, kas saistīta ar vides pārveidošanu;
Kultūras mantojuma popularizēšana un informācijas sniegšana;
Kultūras vērtību apzināšana un uzskaite;
Kultūras pieminekļu glābšanas pasākumu finansēšana;
Kultūras pieminekļu saglabāšanas pasākumu organizēšana.
Kultūras mantojuma popularizēšana un informācijas sniegšana;
Kultūras vērtību apzināšana un uzskaite;
Kultūras pieminekļu glābšanas pasākumu finansēšana;
Kultūras pieminekļu saglabāšanas pasākumu organizēšana.
Kultūras pieminekļi ir valsts tiesiskajā sistēmā reģistrēta kultūrvēsturiskā mantojuma daļa – kultūrvēsturiskas ainavas un atsevišķas teritorijas (senkapi, kapsētas, parki, vēsturisku notikumu un ievērojamu personu darbības vietas), ēku grupas un atsevišķas ēkas, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst valsts, kā arī starptautiskām interesēm.
Attēlā: Rundāles pils
Latvijas kultūras pieminekļu aizsardzību atspoguļo Rietumu kultūras piederīgā kultūrainava, Rīgas vēsturiskais centrs ar saglabāto viduslaiku, jūgendstila, koka arhitektūru, siluetu un mantojuma kopuma radīto noskaņu, Kuldīgas, Cēsu u.c. mazpilsētu vēsturiskie centri. Tā arī Rundāles pils atjaunošana, kas ir konsekvents ilgtermiņa zinātniskās pētniecības un restaurācijas piemērs Eiropā, arī Rīgas pils, Turaidas pils, Bauskas pils, citas viduslaiku pilis un muižu ēkas, atjaunotās lauku baznīcas, viensētas, pilskalni u.c. arheoloģiskās senvietas, Brīvības piemineklis un Rīgas Brāļu kapi, vēsturiskie interjeri un mākslas priekšmeti, atsevišķi modernisma laika un pat jaunāki pieminekļi.
Attēlā: Rīgas Livonijas ordeņa pils