Teorija

Arheoloģiskais piemineklis ir vēsturiskas nozīmes objekts, ko pēta ar arheoloģijas metodēm. Arheoloģiskie pieminekļi ir apmetnes, pilskalni, viduslaiku mūra pilis, senās pilsētas, senkapi (kapulauki), kulta vietas, klāstu mītnes, seni ceļi un ostas, zemes vaļņi un grāvji, depozīti, akmeņi ar iecirstām zīmēm u.c. objekti, kuri jāpētī arheoloģiskos izrakumos.
No šāda viedokļa ar arheoloģiskiem pieminekļiem uzskatāmas arī vietas, kur senatnē notikušas izcilas kaujas, pulcēšanās karagājieniem, apspriedes, tiesas sēdes u.c.
  
shutterstock_627689366.jpg
Attēlā: Notiek arheoloģiskie izrakumi
Arheologi pēta senatnes atstāto mantojumu, atsedzot zemes virsējo slāni (kultūrslāni), zem kura iezīmējas tumši laukumi – senās mītņu un pavardu vietas, apbedījumi un kulta vietas.
Arheoloģiskie pieminekļi balstās uz materiāliem vēstures pieminekļiem – priekšmeti, apdzīvotas vietas, apbedījuma vietas, depozīti, kuģi (vecāki par 50 gadiem), kravas, ražotnes, kauju vietas, ceļu, kanālu vietas – atrodas uz zemes, zemē, ūdenī un citur.

Pieminekļi Latvijā izplatīti diezgan vienmērīgi, tomēr tie vairāk koncentrējas gar Daugavu – starptautisko satiksmes ceļu, kā arī auglīgākās zemēs dēļ, piemēram, Zemgales dienvidu daļā. Daudz pieminekļu ir paugurainēs – Latgales, Vidzemes un Alūksnes augstienēs, Talsu paugurmasīvā. Savukārt mazāk arheoloģisko pieminekļu ir zemienēs, kuras nav pie ūdeņiem – Tīreļu līdzenumā starp Jūrmalu un Jelgavu, Taurkalnes līdzenumā, teritorijā ap Teiču rezervātu.
 
shutterstock_1085589767.jpg
Attēlā: Sens apbedījums, ko rūpīgi attīrījuši arheologi
Senatnē cilvēkiem kapā dotas līdzi bagātīgas kapu piedevas  ieroči, trauki, rotaslietas, kuras dod priekšstatu par cilvēku dzīvi senatnē.
  
Dzīvesvietas
Apmetnes, ciemi, senpilsētas, apmetnes pie pilskalniem, nenocietinātās apmetnes (nenocietinātās dažkārt dēvē par atklāta tipa apmetnēm), pilskalni un pilis, ezerpilis un mūra pilis. Šiem pieminekļiem raksturīgā iezīme ir kultūras jeb mītņu slānis, parasti dzīvesvietas, kuras izveidotas ūdens tuvumā, lielu kalnu un stāvu klinšu virsotnēs ar vienu piekļuvi.
 
Sarnates_apmetnes_depozits-1a.jpg
Attēlā: Sārnates apmetnes depozīts
Sārnates apmetne ir viena no vislabāk izpētītajām ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras apmetnēm Latvijā, kas dod priekšstatu par cilvēku dzīves apstākļiem vidējā neolīta periodā (3400. 2300. g. p.m.ē.) un par tā laika vides apstākļiem  klimatu, ainavām, augu un dzīvnieku pasauli. Pateicoties purvainajai augsnei, aizvēsturisko mītņu paliekas labi saglabājušās, jo tieši šādos apstākļos koksne un no tās veidotie priekšmeti dabiski iekonservējušies.
 
shutterstock_481600420.jpg
Attēlā: Āraišu ezerpils bija no 9. līdz 10. gadsimtam apdzīvota nocietināta latgaļu apmetne uz Āraišu ezera salas
Arheologa Jāņa Apala vadībā Āraišu ezerpils ir daļēji rekonstruēta un ir viens no populārākajiem arheoloģiskā tūrisma objektiem Latvijā.
1983. gadā tika izveidots Āraišu arheoloģiskais parks, kurā ietilpst Āraišu pilsdrupas, kā arī akmens un bronzas laikmeta mājokļu rekonstrukcijas Meitu salā.
Latvijas Arheologu biedrība Āraišu ezerpili izvēlējās par 2020. gada arheoloģijas pieminekli.
  
Pilskalni
No 5. līdz 8. gs. apdzīvotība pierādīta 30 pilskalnos, 10 no tām ir ezerpilis. Piļu celšanai visbiežāk izvēlējās ar divām gravām norobežotas augstienes stūri (Tērvetes un Lokstenes pilskalni), kalnu grēdas (Ķentes pilskalns) vai atsevišķi stāvošus kalnus (Dignāja). Izmantoja arī 1. g.t. p.m.ē. nocietinātās apmetnes vai 1. – 4. gs. pilskalnus – slēptuves (Asote). Pilskalnus izbūvēja lauksaimnieciski izdevīgās vietās vai to tuvumā. Nocietinājumiem bieži izvēlējās stratēģiski izdevīgas vietas pie upēm, braslu tuvumā. Vājākas 5. – 8. gs. apdzīvotas pēdas atklātas vēl Lielvārdes Dievukalnā, Kokneses Mūkukalnā, Altenē, Aizkraukles Lejasziedos, Sēlpilī, Raunas Tanīskalnā, Cesvainē, Naujenē, Madalānu pilskalnā, Gutiņos, Kausa plskalnā. Maz zināmi šā laika perioda slāņi Kurzemes pilskalnos. Tādi konstatēti Talsos, Grobiņā, Vārtajā. No Zemgales – Kamārdē, Mežotnē un Dobelē.
 
Narva-vessel.jpg
Attēlā: Narvas keramikas kultūras trauks
Narvas kultūra bija jaunākā akmens laikmeta sākuma (agrīnā neolīta) kultūra (4.  3. gadu tūkstotis. p.m.ē.) Latvijā, Igaunijā, Lietuvas ziemeļos, Baltkrievijas ziemeļos un Krievijas ziemeļrietumu apgabalos, kas attīstījās no mezolīta laikā radušās Kundas kultūras.
Domājams, ka Narvas kultūra ir pārejas forma no Baltijas pirmiedzīvotāju mezolīta kultūras uz ķemmes-bedrīšu keramikas kultūru, kurai vēlajā neolītā piejaucās arī auklas keramikas kultūras elementi. Narvas kultūrai pieskaita Osas apmetnes un Zvidzes apmetnes agrā neolīta iedzīvotājus Latvijas teritorijā.
  
Nenocietinātas atklāta tipa apmetnes
Nenocietināta tipa apmetnes Latvijas teritorijā ir izplatītas jau no akmens laikmeta un pakāpeniski pārveidojušās par ciemiem. Tajās netiek konstatēta mākslīgi veidota nocietinājumu sistēma, lai gan pārsvarā dzīves vietai izraudzījās grūtu pieejamas vietas ūdens tuvumā – pussalas un morēnu paugurus.
 
Auklas_kultūras_akmens_cirvji (1).jpg
Attēlā: Auklas kultūras akmens cirvji
Auklas keramikas kultūra jeb laivas cirvju kultūra bija 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Latvijas teritorijā dominējusī jaunā akmens laikmeta (neolīta) iedzīvotāju kultūra.
Svarīgi!
Atceries! Izrakumus drīkst veikt tikai arheologi!
Skolēni ar arheoloģiskajos izrakumos atrastajām senlietām var iepazīties muzejos.
Atsauce:
Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 438. lpp
https://lv.wikipedia.org/wiki/Avoti%C5%86u_apmetne
https://lv.wikipedia.org/wiki/S%C4%81rnates_apmetne
https://lv.wikipedia.org/wiki/Aboras_apmetne
Apals J. Āraišu ezerpils. Historiogrāfisks apskats. Latvijas Vēstures institūta žurnāls. 1999. Nr. 4., 27. - 47.lpp.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Arheolo%C4%A3iskais_piemineklis