Pētījumā parasti ir šādi soļi:
- Pētījuma jautājuma uzstādīšana (un hipotēzes formulēšana)
- Pamatjēdzienu definēšana
- Informācijas vākšana
- Informācijas novērtēšana un analīze
- Secinājumu izdarīšana un pētījuma rezultātu kopsavilkums.
Kā izvēlēties pētījuma tēmu?
Vēsturnieks par tēmu ilgi nešaubās. Tēmu nosaka intereses un pieejamie avoti – dokumenti un citi materiāli. Arī skolēnam vajadzētu ņemt vērā savas intereses un pieejamos vēstures avotus.
1. attēlā: Skolēnam ir vērts avotus meklēt bibliotēkā vai muzejā, kur pieejami rakstītie avoti
Svarīgi, lai tēma nebūtu pārāk plaša – citādi pētījumu nebūs iespējams pabeigt. Tēmai arī nevajadzētu būt pārāk šaurai, tad var trūkt materiālu.
Kā tad lai atrod vidusceļu? Pieredze rāda, ka skolēni parasti izvēlas pārāk plašas tēmas un visticamāk sava tēma ir jāsašaurina. Domājot par tēmas sašaurināšanu un vispār – meklējot labu tēmu, apskatīsim konkrētu piemēru! Pieņemsim, ka Tu gribētu pētīt celtniecības vēsturi Latvijā no 1940. līdz 1991. gadam.
Tēmu var sašaurināt:
- ierobežojot hronoloģiski – "Celtniecība Latvijā pēc 2. Pasaules kara";
- ierobežojot ģeogrāfiski – "Celtniecība Preiļu rajonā (1940. – 1991.)";
- analizējot tikai vienu jautājumu saistībā ar tēmu – "Jaunu veikalu celtniecība Latvijā (1940. – 1991.)";
- pievēršoties vienam notikumam saistībā ar tēmu – "Juglas dzīvojamā masīva celtniecība Rīgā";
- pievēršoties kādai personai – "Celtniecība Latvijā celtnieka Aivara Bērziņa atmiņās (1940. – 1991.)" (citās tēmās, piemēram, politika vai karadarbība, ieskats personas atmiņās var būt iederīgāks);
- izvēloties neparastu perspektīvu – "Dzīvojamo ēku masīva „Jugla” celtniecība apkārtnes bērnu acīm".
Fotogrāfija kā vēstures avots novadpētniekam var sniegt plašu informāciju. Latvijā fotogrāfija pirmoreiz ienāk jau fotografēšanas tehnikas izgudrošanas laikā – 1839. gadā. Jau 1840. gadā fotografēšana ieņēma lielāku lomu nekā gleznošana.
2. attēlā: Pirmie fotoaparāti ievērojami atšķīrās no mūsdienu iespējām fotografēt
Lai uzņemtu portretu, bija jāpavada mazāks laiks, nekā pozējot māksliniekam. Tas bija arī ievērojami lētāk, tomēr maksāja pietiekami, lai fotogrāfijas varētu atļauties tikai turīgākie. Mājās ikvienam ir fotogrāfiju albumi, kuri ļauj pētīt dzimtas vēsturi un novada vēsturi. Dažreiz fotogrāfijas aizmugurē ir norāde uz gadu, autoru, vai ar roku veikti pieraksti, kas var palīdzēt pētniekam noskaidrot attēlā esošo cilvēku vārdus, personību, nodarbošanos vai citu informāciju, tāpēc attēls jāaplūko no abām pusēm ļoti vērīgi.
3. attēlā: Sena ģimenes fotogrāfija
Pētot fotogrāfiju, pētniekam jāuzdod sev sekojoši jautājumi:
1. Kas ir fotogrāfijā redzamie cilvēki? Dažkārt to var viegli saskatīt, bieži vien noteikt pēc dažādām pazīmēm. Kāds ir viņu aptuvenais vecums? Par ko liecina apģērbs?
2. Kas redzams fotogrāfijā – ainava, priekšmeti, augi, dzīvnieki, atrašanās vieta? Vai notikums iemūžināts telpā vai ārā?
3. Avota autora atrašanās vieta un fokuss? Kas attēlā izcelts un izgaismots? Vai kompozīcija ir harmoniska? Kā autors to panācis un izkārtojis?
4. Kustība?
5. Attēla stāsts: kas notiek?
6. Zīmes un simboli, kuri redzami attēlā vai nolasāmi no žestiem, mīmikas, izteiksmēm.
7. Kas ir fotogrāfijas autors? Kāds ir fotogrāfijas mērķis? Vai tas ir pasūtījuma darbs, vai radies pēc autora iniciatīvas?
8. Kāds ir autora mērķis – pierādīt, parādīt, sarūgtināt, pārsteigt, dokumentēt, pārliecināt, iepriecināt?
9. Ja attēlam ir paskaidrojošs teksts, tad kā tas saskan ar attēlā redzamo? Ko tas izsaka? Kas to ir rakstījis?
10. Ja attēls ir mākslas darbs, cik precīzi mākslinieks attēlojis redzamo?
11. Kāda vērtīga informācija ir gūstama no attēla? Vai attēls pauž kādu noteiktu ideoloģiju?