Potsdamas konference
Potsdamas konferencē tika nolemts tiesāt kara noziedzniekus.
Konferences dalībvalstis bija PSRS, ASV un Lielbritānija - spēcīgākās un lielākās Otrā pasaules kara Sabiedroto valstis, kas sakāva Ass valstis. PSRS pārstāvēja Josifs Staļins, ASV - prezidents Harijs Trūmens, Lielbritāniju - premjerministrs Klements Etlijs.
Svarīgi!
Potsdamas konference notika 1945. g. Potsdamā, Vācijā (netālu no Berlīnes), un tās bija izlemt par pēckara politiskās sistēmas izveidošanu un apspriest miera līguma jautājumu, kā arī, kā pārvaldīt sakauto nacistisko Vāciju.
Nirnberga
Pirmo reizi vēsturē tika organizēta tiesas prāva par noziegumiem pret cilvēci. Tika izveidots īpašs Starptautiskais militārais tribunāls un iecelti PSRS, Lielbritānijas, ASV, Francijas tiesneši to kara noziedznieku tiesāšanai, kuru noziegumi nav saistīti ar konkrētu vietu.
Nirnbergas process sākās 1945. gada 20. novembrī un turpinājās gandrīz gadu.
Nirnbergas process
Galveno apsūdzētāju komiteja izvirzīja apsūdzību:
- nacistiskās Vācijas augstākajiem valsts un armijas vadītājiem (Hitlers, Gebelss un Himlers jau bija izdarījuši pašnāvību),
- Vācijas valdībai,
- bruņoto spēku ģenerālštābam un augstākajai virspavēlniecībai,
- slepenpolicijai (gestapo),
- Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas vadītājiem, tās apsardzes vienībām (SS) un triecienvienībām (SA).
Apsūdzētajām personām tika izvirzītas apsūdzības par:
- varas sagrābšanu sazvērestības ceļā,
- kara noziegumiem,
- noziegumiem pret cilvēci.
Aizstāvībai tika pieaicināti advokāti. Tiesas sēdes notika atklāti. 1946. gada 1. oktobrī tika nolasīts spriedums. 12 no apsūdzētajiem piesprieda nāves sodu (1946. g. 16. oktobrī sodu izpildīja 10 notiesātajiem, tostarp J. Fon Ribentropam un A. Rozenbergam, bet H. Gērings pirms tam izdarīja pašnāvību, un M. Bormanis netika atrasts. Notiesātie cietumsodu izcieta Špandavas cietumā.), 7 – cietumsodu, bet 3 attaisnoja tiesas zālē.
Tribunāls pasludināja par noziedzīgu organizāciju SS.
Spriedumā bija teikts, ka tribunāls atzīst par noziedzniekiem to cilvēku kopumu, kuri oficiāli bija uzņemti SS rindās, personas, kuras bija iejauktas nozieguma veikšanā, bet nav atzīstamas personas, kuras valsts piespiedusi iestāties SS un kuras nav pastrādājušas kara noziegumus. Šī sprieduma daļa bija un ir nozīmīga tiem, kas dienēja igauņu un latviešu leģionos.
Par noziedzīgu organizāciju pasludināja arī gestapo, bet ne Vācijas valdību, ģenerālštābu un bruņoto spēku augstāko virspavēlniecību. Viena no svarīgākajām šī procesa mācībām ir tā, ka augstāko amatpersonu pavēļu pildīšana neatbrīvo cilvēku no atbildības par veiktajiem noziegumiem.
Uzvarētāju tiesa
Nirnbergas process tomēr bija uzvarētāju tiesa, jo PSRS, Lielbritānijai un ASV nepatīkami jautājumi tribunālā netika apspriesti.
Vācijas veiktās pilsētu masveida bombardēšanas netika aplūkotas, jo tādējādi tiktu apskatīti arī nežēlīgie Sabiedroto spēku veiktie uzlidojumi Vācijas pilsētām. Netika apspriesti arī Versaļas līguma trūkumi, kas faktiski izraisīja Vācijas agresiju.
Padomju Savienības piedalīšanās Nirnbergas prāvā lielā mērā diskreditēja šo tiesu, jo pietiekami skaidri atklājās, ka viens totalitārais režīms tiesāja otru. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Katiņas jautājums - padomju prokurors sākotnēji izvirzīja jautājumu par poļu virsnieku slepkavību Katiņā, apgalvojot, ka to pastrādājuši vācieši, taču, kad apsūdzēto aizstāvjiem izdevās pierādīt, ka pēdas ved PSRS virzienā, tā atteicās no apsūdzības.
Pēc tam, kad galvenie nacistiskā režīma vadoņi tika notiesāti un pakārti, tika tiesāti arī zemāka ranga kara noziedznieki – cietumu un koncentrāciju nometņu uzraugi, soda ekspedīciju dalībnieki u.c.
Citi tiesas procesi
Pēc Nirnbergas procesa parauga 1946. – 1948. g. norisinājās Tokijas process par kara noziegumiem, jo amerikāņu nomestās atombumbas prasīja aptuveni 150 000 cilvēku dzīvības. Tomēr Tokijā tiesāja 28 personas: 7 piesprieda nāves sodu, pārējiem – cietuma sodus.
Vācijā un Austrijā Sabiedrotie pēc uzvaras uzsāka denacifikācijas procesu – pārbaudīja dažādu rangu nacistu partijas biedru rīcības kara gados, meklēja amatpersonas, kas bija vainojamas kara noziegumos, neļāva šiem cilvēkiem ieņemt nozīmīgus amatus.
Vācu okupētajās valstīs viena no sarežģītākajām problēmām bija attieksme pret kolaboracionistiem – cilvēkiem, kas bija sadarbojušies ar okupantiem.
Vairākās valstīs viņus tiesāja. Nāves sodu piesprieda Norvēģijas fašistu līderim Vidkunam Kvislingam, Francijas Višī režīma vadītājiem Pjēram Lavālam un Anrī Petēnam (89 gadus vecajam maršalam to aizstāja ar mūža ieslodzījumu).
V. Kvislings
P. Lavāls
A. Petēns
Par sadarbošanos ar nacistiskajiem okupantiem tiesāja holandiešus, frančus, norvēģus, horvātus, baltiešus, ukraiņus un krievus.