Vācijas un PSRS uzbrukums Polijai
Svarīgi!
Otrais pasaules karš sākās ar Vācijas uzbrukumu Polijai 1939. g. 1. septembrī. Polijā tika īstenots vācu „zibenskara” plāns – tanki, aviācija, mobilās vienības nedēļas laikā sasniedza Varšavu.
Zibenskarš – Vācijas kara taktika, kas paredzēja īsā laikā veikt labi plānotas, vērienīgas militāras operācijas: mobilās bruņutanku vienības izlauž ceļu pretinieku teritorijā, tankiem seko kājnieki, kas likvidē pretestību.
Vācu motociklistu vienības Polijā 1939.g.
Šo taktiku noteica ierobežotie Vācijas militārie, ekonomiski un cilvēku resursi. Zibenskarš ilga no 1939. gada 1. septembra līdz 1941. gada decembrim, kad Vācijas armija tika apturēt pie Maskavas.
Septembra vidū Polijas valdība atstāja valsti un devās uz Londonu, kur turpināja savu darbību trimdā.
1939. g. 17. septembrī agresijā pret Poliju iesaistījās arī PSRS. Lai attaisnotu šo iebrukumu, iepriekš bija sarīkoti vairāki robežincidenti, kuros PSRS apvainoja Poliju.
1939. g. 18. septembrī Padomju karaspēks okupēja Viļņu un drīz satikās ar vācu sabiedrotajiem Brestļitovskā. Grupa krievu tankistu "par varonību" saņēma pat nacistu Dzelzs krustus, bet Staļins telegrafēja uz Berlīni, ka "vācu un padomju draudzība ir apzīmogota ar asinīm".
"Savādais karš"
1939. g. 3. septembrī Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai, taču aktīvu karadarbību neuzsāka. Rietumu lielvalstis kārtējo reizi palaida garām izdevību apstādināt Vāciju, jo angļu - franču armijas kopējais spēks pārspēja vācu armiju.
Vācija pēc Polijas iekarošanas pārvietoja savu karaspēku uz rietumiem, bet karadarbību neuzsāka. Šāda situācija ilga 8 mēnešus - līdz 1940. gada pavasarim un ieguva apzīmējumu „Savādais karš”. Tas bija karš bez aktīvas karadarbības, to dēvēja arī par sēdošo karu. Vācija gatavojās tālākai karadarbībai, bet Rietumvalstis domāja, ka karš neturpināsies.
Vācija okupē Dāniju un Norvēģiju
1940. g. 9. aprīlī Vācija atsāka karu. "Savādais karš" bija beidzies. Īsā laikā vērmahts (vācu armija) okupēja Dāniju un Norvēģiju. Dānija kapitulēja 2 stundu laikā, bet cīņas Norvēģijā ilga līdz 8. jūnijam. Kaujās ar vācu jūras un gaisa desanta (karaspēks, kas speciāli sagatavots izcelšanai pretinieka teritorijā) vienībām nepalīdzēja pat sabiedroto (Lielbritānijas un Francijas) desanta izsēdināšana Norvēģijā. Okupantiem palīdzēja arī norvēģu fašisti Vīdkuna Kvislinga vadībā.
Vācija okupē Beniluksa valstis un Franciju
Benilukss ir ekonomiska savienība, kas apvieno trīs kaimiņu monarhijas: Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu.
1940. g. 10. maijā Vācija uzbruka Beļģijai, Nīderlandei un Luksemburgai, taču tās galvenais mērķis bija Francija. Lai apietu Mažino aizsardzības līniju uz Vācijas un Francijas robežu, vācu armijas uzbrukums tika virzīts caur Luksemburgas un Beļģijas dienvidu pierobežas rajoniem pāri Ardenu kalniem.
1940. g. 15. maijā kapitulēja Nīderlande.
Denkerka. Č. Kandala glezna.
Te notika tā saucamais Denkerkas brīnums – Hitlers ļāva milzīgajiem pretinieku spēkiem evakuēties nedēļas laikā. No 27. maija līdz 4. jūnijam britu pavēlniecība steigā veica operāciju "Dinamo" un evakuēja šo grupējumu uz Lielbritāniju.
1940. g. 28. maijā kapitulācijas aktu parakstīja Beļģijas karalis Leopolds III.
1940. g. 10. jūnijā karā iesaistījās arī Vācijas sabiedrotā – Itālija.
1940. g. 14. jūnijā vērmahta daļas bez kaujas iesoļoja Parīzē. Premjerministrs Reino atkāpās no amata. Francijas valdība ar 84 gadus veco maršalu Anrī Petēnu nolēma kapitulēt.
1940. g. 22. jūnijā Kompjeņas mežā, vēsturiskajā štāba vagonā (kurā 1918. g. tika parakstīta Vācijas kapitulācija) Francijas pārstāvji parakstīja pamieru, saskaņā ar kuru:
- Ziemeļfrancija (2/3 valsts teritorijas), ieskaitot Parīzi tika pakļautas vāciešiem (pārējā Francija ar galvaspilsētu Višī palika Petēna valdībai un netika okupēta).
- Franču karagūstekņi palika kā vāciešu ķīlnieki.
Vācija uzbrūk Anglijai
V. Čērčils
Britu radara iekārtas
Hitlers cerēja, ka Francijas kapitulācija piespiedīs Angliju noslēgt pamieru. Tomēr Anglija nolēma cīnīties. To pierādīja valdības maiņa, kad „nomierināšanas politikas” piekritēja vietā stājās V. Čērčils, kurš bija par cīņu ar Vāciju.
Vācija bija izstrādājusi desanta iebrukuma plānu ar nosaukumu „Jūras lauva”. Tā bija paredzējusi panākt pārsvaru gaisā, bombardējot Anglijas pilsētas, aviobāzes, kara rūpnīcas, novājinot britu pretošanās spējas. Bet, pateicoties angļu lidotāju prasmei un radiolokācijas sistēmām (tās pirmie pasaulē ieviesa briti), Vācija nespēja uzveikt Angliju gaisā. Vācija zaudēja 1733 lidmašīnas, bet briti – 915.
Balkānu kampaņa
1940. g. 28. oktobrī Itālijas armija iebruka Grieķijā un cieta sakāvi. Karā iejaucās Vācija, kura vēlējās nodibināt kontroli pār Balkāniem un Vidusjūras baseinu.
1941. g. 6. aprīlī vācu, itāļu un ungāru divīzijas iebruka Dienvidslāvijā un Grieķijā. Tas bija kārtējais „zibenskarš”. Gan Dienvidslāvija, gan Grieķija kapitulēja.
Karadarbība Āfrikā
Ziemeļāfrika kļuva par pirmo lielāko cīņas arēnu starp Lielbritāniju un „ass” valstīm (Vācija, Itālija, Japāna). Karadarbību izraisīja Itālija. Mērķis bija Suecas kanāls un Ēģipte. Uzbrukumus apturēja angļu spēki. Tad Itālijai palīgā nāca Vācija, nosūtot uz Āfriku ģenerāļa Ervīna Rommela vadīto korpusu. Tomēr, materiālo resursu trūkuma dēļ, ieņemt Suecas kanālu un pavērt ceļu uz Austrumiem neizdevās.
Karadarbība Vidusjūras baseinā 1940. - 1941. gadā
Trejsavienības pakts
1940. g. 22. septembrī Vācija, Itālija un Japāna noslēdza Trejsavienības paktu, kas faktiski bija līgums par pasaules sadali. No 1940. līdz 1941.g. šim līgumam pievienojās Ungārija, Rumānija, Slovākija, Bulgārija un Horvātija.