Pretošanās nacistu režīmam
Izplatītākās pretošanās formas vācu okupantiem bija:
- propaganda (ideju, uzskatu un teoriju sistemātiska izplatīšana ar nolūku iegūt piekritējus) un aģitācija (mutiska un rakstiska politiska darbība, kuras mērķis ir ietekmēt plašas aprindas),
- nelegālas literatūras izdošana un izplatīšana,
- diversijas (valstij naidīgu organizāciju vai ārvalstu aģentu graujoša darbība miera laikā) transporta jomā, informācijas vākšana,
- kolaboracionistu (dzimtenes nodevēju, kas sadarbojas ar okupantiem) apzināšana un atmaskošana,
- bruņotu partizānu (pretošanās kustības dalībnieki) cīņa.
Rietumeiropā spēcīgākā pretestības kustība izveidojās Francijā. To organizēja un vadīja ģenerālis Šarls de Golls. Francija kapitulācijas dienā viņš, izmantojot Londonas BBC raidstaciju, uzrunāja Francijas tautu un aicināja pretoties nacistu režīmam.
Šarls de Golls
Arī nacistiskajā Vācijā pastāvēja pretošanās režīmam. Vācu militārā elite organizēja atentātu pret Hitleru 1944. gada 20. jūlijā. Tas gan neizdevās, Hitlers palika dzīvs. Sazvērestības dalībnieki tika sodīti, bet organizatori sodīti ar nāvi.
Spēcīgākās pretošanās kustība Austrumeiropā bija Polijā un PSRS. 1944. gada augustā, kad padomju karaspēks tuvojās Varšavai, poļu pretošanās kustības dalībnieki uzsāka sacelšanos, lai atbrīvotu galvaspilsētu. Staļins nevēlējās atbalstīt sacelšanos, jo spēcīga poļu nacionālās pretestības kustība varētu traucēt PSRS kontroles izveidošanai. Sarkanā armija atradās dažus desmitus kilometrus no Varšavas un ļāva poļu patriotiem noasiņot kaujās ar vērmahtu.
PSRS teritorijā risinājās partizānu karš.
Dienvidslāvijā darbojās spēcīgas partizānu vienības vēlākā valsts vadītāja Josipa Broza Tito vadībā. Dienvidslāvijas partizānu armija apvienoja aptuveni 150 000 kaujinieku. 1944. gadā partizānu armija apvienojās ar Sarkanās armijas karavīriem un atbrīvoja valsti no vācu karaspēka.
Pretestības formas un tās intensitāte bija atkarīga arī no tā, kāda bija nacistu politika iekarotajā zemē, kā arī no situācijas Otrā pasaules kara frontēs.
Kolaboracionisms
Pēc Eiropas valstu okupācijas iekarotājiem bija vajadzīgs vietējo iedzīvotāju atbalsts, lai varētu īstenot savus mērķus. Tādēļ viņi bija ieinteresēti to brīvprātīgā sadarbībā.
Francijā Višī pilsētā atradās nacistu marionešu valdība ar Anrī Petēnu priekšgalā. Pēc kara Višī režīms kļuva par nacionālās nodevības simbolu. Jau kara laikā sadarbību ar ienaidnieku un okupācijas varu Francijā sāka saukt par kolboracionismu
(franču val. collaboration – sadarbība).
Anrī Petēns
Kolaboracionisma cēloņi un tā vērtējums ir viens no sarežģītākajiem 20. gs. jautājumiem vēsturē.
Nacistu piekritēji – kolaboranti – atradās gandrīz katrā Eiropas valstī. Okupantiem bija svarīgi izveidot augsta līmeņa vietējās institūcijas, kuras radītu savas nacionālās valdības ilūziju, bet kurš strādātu vāciešiem paklausīgi cilvēki. Valsts līmenī ar Hitlera valdību sadarbojās Norvēģijas un Francijas valdības. Norvēģijā nacistu marionešu valdības vadītāju Vidkunu Kvislingu pēc kara sodīja ar nāvi. Viņa vārds ir kļuvis par sugas vārdu kolaboracionistu apzīmēšanai.
Arī Horvātijā, Slovākijā, Beļģijā, Nīderlandē un citās Vācijas okupētajās zemēs bija nacistu piekritēji un atbalstītāji.