Padomju Savienības sabrukuma rezultātā Krievija gan ekonomiskajā, gan arī militārajā un politiskajā ziņā bija ievērojami vājāka nekā padomju valsts. Tā nevarēja pretendēt uz superlielvalsts statusu. Tomēr Krievijai joprojām ir ievērojama nozīme pasaules politikā – kā teritoriāli lielai valstij, kurai ir kodolieroči, pietiekami liela armija un liels ekonomiskais potenciāls.
Krievijas un Rietumvalstu sadarbība 90. gados neattīstījās gludi. Kaut gan Krievijas politiskā un ekonomiskā ietekme bija mazinājusies, tā kā PSRS mantiniece vēlējās saglabāt noteicošo lomu starptautiskajā sistēmā un īpašas attiecības ar ASV. Būtībā tās arī izveidojās. Lielā mērā to noteica kodolieroči.
1992. gada janvārī tika noslēgts START-2 līgums, kas paredzēja par 2/3 samazināt ASV un Krievijas kodolarsenālus. Vienlaikus abas valstis bija ieinteresētas, lai Ukraina atteiktos no tās teritorijā izvietotajiem kodolieročiem, jo citādi nebija iespējams īstenot ne START-1, ne arī START-2 līgumu. 1997. gadā Krievijas un ASV prezidenti B. Jeļcins un B. Klintons vienojās par pamatprincipiem, uz kuriem varētu balstīties SALT-3 līgums, - 10 gadu laikā abas valstis samazinātu savu kodolarsenālu līdz 2000 raķetēm. B. Klintons arī piekrita tam, ka Krievija piedalās pasaules septiņu ekonomiski attīstītāko valstu (G-7) vadītāju sanāksmēs, kuras ieguva nosaukumu G-8. Sadarbībā ar Krieviju bija ieinteresētas arī lielākās Eiropas Savienības valstis – Francija un Vācija.
B. Jeļcins
Tomēr attiecības sarežģīja Krievijas smagais ekonomiskais stāvoklis un atkarība no Rietumu un ASV kredītiem. Kredītu saņemšanai tika izvirzīti noteikumi – ekonomiskas un politiskas reformas, kas ne vienmēr bija viegli īstenojamas. Krievija centās ielauzties Rietumu tirgos. Tas izrādījās visai grūti kā dažādu iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu dēļ, kuri pastāvēja ASV un ES, tā arī Krievijas konkurētspējas zemā līmeņa dēļ.
Savukārt Rietumos Krievija izraisīja bažas konfliktu dēļ, kas notika gan tās teritorijā, gan postpadomju valstīs, kā arī baidoties, ka tās vadība varētu atteikties no demokratizācijas kursa un pie varas varētu nākt agresīvi, prokomunistiski vai nacionālistiski noskaņoti politiķi. Šādu viedokli veicināja arī tās, ka jau drīz vien pēc PSRS sabrukuma Krievijā sākās konfrontācija starp demokrātiski orientētiem politiķiem – B. Jeļcina sabiedrotajiem un komunistiem.
1994. gada decembrī Krievijas karaspēks tika ievests Čečenijā, lai neļautu tai atdalīties no Krievijas (tika uzskatīts, ka tas varētu veicināt arī citu, īpaši musulmaņu republiku separātisma tendences), kā arī, lai saglabātu kontroli pār stratēģiski nozīmīgo naftas vadu un dzelzceļu, kas šķērso Čečenijas teritoriju. Lai gan Krievijas karaspēkam izdevās ieņemt visas lielākās apdzīvotās vietas, faktiski tas nespēja kontrolēt Čečenijas teritoriju. Karš bija ārkārtīgi nepopulārs, vēl jo vairāk tādēļ, ka tas tika plaši un objektīvi atspoguļots masu saziņas līdzekļos. 1996. gada pavasarī, tuvojoties prezidenta vēlēšanām, karadarbība tika pārtraukta. Čečenija faktiski kļuva neatkarīga. Tomēr 1999.g. pēc čečenu islāma radikāļu iebrukuma Dagestānā atsākās karadarbība.
Prezidenta vēlēšanās 1996.g. B. Jeļcinam ar lielām grūtībām izdevās panākt atkārtotu ievēlēšanu. Taču uzreiz pēc vēlēšanām viņa veselība strauji pasliktinājās. Tas apgrūtināja prezidenta spēju kontrolēt valstī notiekošos procesus. 1998. gadā valsts ekonomikai un tās pilsoņu labklājībai spēcīgu triecienu deva finanšu krīze. Valsts atteicās atpirkt savus vērtspapīrus. Tas sagādāja zaudējumus Krievijas un ārzemju komercbankām. Daudzas bankas Krievijā bankrotēja, un iedzīvotāji un komercstruktūras zaudēja tajās noguldīto naudu. Šī krīze vēl vairāk mazināja Krievijas pilsoņu uzticību savai valstij, kā arī iedragāja Krievijas ārpolitisko prestižu.
2000. gadā Krievijas prezidenta vēlēšanās uzvaru guva B. Jeļcina atbalstītais kandidāts Vladimirs Putins. Viņa ievēlēšanā būtiska nozīme bija solījumiem ātri pabeigt karu Čečenijā, kas bija atsākts 1999. g., kā arī tam, ka naftas cenu celšanās pasaules tirgos deva iespēju stabilizēt finanses un panākt regulārāku algu un pensiju izmaksu. B. Jeļcina prezidentūras gados atsevišķi Krievijas apgabali un autonomās republikas bija ieguvušas visai lielu patstāvību. Nereti tās neatzina valsts likuma prioritāti pār vietējo parlamentu likumiem. V. Putins sāka ierobežot reģionu patstāvību, nozīmējot savus pārstāvjus reģionos, kā arī vājinot parlamenta augšpalātas – Federācijas padomes, kura sastāv no reģiona pārstāvjiem, ietekmi.
V. Putins
Vienlaikus V. Putins visai sekmīgi mazināja komunistu ietekmi parlamentā. Lai gan karu Čečenijā tā arī neizdevās pabeigt 2000. gadā, kā tas tika solīts sākumā, tomēr V. Putinam izdevās saglabāt popularitāti gan savu īpašību dēļ, gan arī tādēļ, ka viņam piemita prasme izpatikt komunistiski un nacionālistiski noskaņotajiem vēlētājiem, vienlaikus saglabājot virzību uz reformām. Putina prezidentūras laikā skaidrāk tika formulētas arī ārpolitiskās prioritātes – Krievijas dalība PTO, sadarbība ar Eiropas Savienību, Krievijas ārpolitiskā prestiža atjaunošana. Tas nozīmēja arī sadarbību ar Rietumiem un NATO.