Rietumu sabiedrības dzīvesveids un kultūra
Attīstoties zinātnei un tehnikai, paaugstinoties izglītības līmenim, pieaugot avīžu, žurnālu, grāmatu, radio un televīzijas izplatībai, kultūras sasniegumi kļuva pieejami plašiem sabiedrības slāņiem. Veidojās tā saucamā masu kultūra – televīzija ar tai raksturīgiem seriāliem un sarunu šoviem, kinofilmas un grāmatas. Kultūra kļuva par nozīmīgu saimniecības nozari. Masu saziņas un sakaru līdzekļi veicināja kultūras globalizāciju – masu kultūras produkcija, kas pārsvarā nāca no ASV, nonāca visā Rietumu pasaulē.
Pēc Otrā pasaules kara ANO un citas starptautiskas organizācijas pieņēma vairākus svarīgus dokumentus.
Svarīgi!
1948. gadā tika pieņemta ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija. Tajā tika ietvertas prasības pēc vārda un reliģijas brīvības, kā arī tiesībām uz izglītību un darbu.
Tomēr ne visas valdības, kas šo deklarāciju bija parakstījušas, nodrošināja šīs tiesības saviem iedzīvotājiem. Rezultātā radās jaunas sabiedriskas organizācijas, kuras aktualizēja demokrātijas un brīvību jautājumus. 1961. gadā tika dibināta „Amnesty International” (Starptautiskā Amnestija). 80. gados tai bija 200 000 biedru 40 pasaules valstīs.
Šīs idejas ietekmēja arī Rietumu sabiedrības dzīvi un veicināja tādu kustību kā feminisms – kustību par sieviešu tiesību un vienlīdzības ievērošanu, cīņu par ASV melnādaino iedzīvotāju vienlīdzīgām tiesībām un Rietumeiropas studentu nemierus 60. gadu beigās.
Reakcija pret patērētāju sabiedrību bija tā saucamā kontrkultūra – dzīvesveids, kas tika uzskatīts par pretmetu tradicionālajām normām.
60. gadu otrajā pusē izplatījās hipiju jeb „puķu bērnu” kustība. 70. gados populāri bija panki. Šo virzienu atbalstītājiem bija raksturīga sekošana īpašam stilam apģērbā, mūzikā un dzīvesveidā.
Hipiji
Ikdienas dzīve un kultūra „dzelzs priekškara” otrā pusē
Padomju Savienībā un tās Austrumeiropas satelītvalstīs kultūra un ikdienas dzīve bija stipri atšķirīga no ASV un Rietumeiropas, tā bija padarīta par komunistiskās ideoloģijas nesēju.
Kultūra un māksla nebija sabiedrības pilnīgi brīva un radoša izpausme. Mākslā un literatūrā pastāvēja cenzūra. Sociālistiskā reālisma mākslai kā propagandas līdzeklim bija jābūt plašām tautas masām saprotamai, tāpēc tā bija izteikti ilustratīva.
Arnolds Pankoks. Brigāžu maiņa. 1949. g.
Tika izstrādāta stingri normēta programma ar to, kas māksliniekam ir un nav atļauts. Šie normatīvi ļāva māksliniekus šķirot īstajos reālistos, kas ievēroja oficiālās prasības un „formālistos”, kas strādāja stilistiski atšķirīgi un tika nosodīti. Par nozīmīgākajiem tika uzskatīti kompartijas vadoņu portreti, pēc tam sekoja tematisks „sociālistiskās realitātes” attēlojums, revolucionārā, kara un darba tēma. Mākslai un literatūrai bija jābūt optimistiskai un gaišai.
50. – 60. gados radošā un kultūras dzīve kļuva brīvāka. Jau 50. gadu vidū no sociālistiskā reālisma atbrīvojās poļu kultūra, jo īpaši literatūra un tēlotāja māksla. Polijā un Dienvidslāvijā intelektuālās brīvības pakāpe bija visaugstākā no padomju bloka valstīm. Maskavas centieni sovetizēt Austrumeiropas valstis nenotika vairs tik tieši, bet gan mācot krievu valodu kā obligāto svešvalodu skolās, atverot padomju kultūras centrus, izglītojot jauniešus padomju augstskolās. No plašsaziņas līdzekļiem un privātiem kontaktiem cilvēki „dzelzs priekškara” otrajā pusē ieguva arvien vairāk informācijas par ikdienas dzīvi un kultūru Rietumos.
Padomju Savienībā un tās Austrumeiropas satelītvalstīs izglītība bija bez maksas. PSRS no 7 gadiem bija jāiet vispārizglītojošā skolā. Vidējo speciālo izglītību varēja iegūt vai nu pēc 8. vai 10. (11.) klases profesionāli tehniskajā skolā vai tehnikumā. Savukārt augstāko izglītību – akadēmijā, institūtā vai universitātē.