Svarīgi!
Gadsimtu mijā Lielbritānija bija pasaules bagātākā valsts. Līdz 19. gs. 70. gadiem tajā tika ražoti aptuveni trešā daļa no pasaules rūpnieciskās produkcijas apjoma un tai nebija nopietnas konkurences pasaules tirgū.
Karaliene Viktorija
Lielbritānija bija parlamentāra monarhija. 64 gadus tronī bija karaliene Viktorija (1837-1901), kuras vārdā tika saukts vesels laikmets. Viņas valdīšanas laikā Britu impērijā notika būtiskas pārmaiņas. Rūpniecības un tirdzniecības attīstības rezultātā izveidojās stabils bagāto uzņēmēju slānis, ražošanā un koloniju pārvaldē tika nodarbināti arvien vairāk strādājošo. Lai atvieglotu pilsētnieku ikdienas dzīvi, iekārtoja ūdensapgādi, radīja sabiedrisko transportu, uzlaboja policijas darbu. Vidusšķiras cilvēki, tāpat kā karaliene, ticēja augstai morālei. Tajā pašā laikā daudzi Viktorijas pavalstnieki dzīvoja graustos un nabadzībā.
Likumdošanas vara piederēja divpalātu parlamentam:
- Lordu palāta sastāvēja no personām, kuras pēra titulu bija vai nu mantojušas, vai saņēmušas uz mūžu no karaļa;
- Pārstāvju palātā deputāti tika ievēlēti.
19. gadsimta beigās tika paplašinātas vēlēšanu tiesības. Tomēr sievietēm, kā arī graustu iemītniekiem joprojām nebija vēlēšanu tiesību.
20. gadsimta sākumā tika ierobežotas Lordu palātas pilnvaras.
Izpildvara piederēja ministru kabinetam, kuru parasti veidoja parlamenta vēlēšanās uzvarējusī partija. Karalis aicināja tās līderi kļūt par premjerministru.
Ilgu laiku valdošās partijas Lielbritānijā bija Liberālā partija un Konservatīvo partija. 90. gados ietekmi ieguva Unionistu partija (angļu val. union – apvienība), kura iestājās par Anglijas un Īrijas vienotību. Strādnieku intereses centās aizstāvēt Leiboristu partija.
Svarīgi!
1801. gadā, kad Lielbritānija un Īrija bija parakstījusi Aktu par ūniju, izveidojās Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā karaliste.
Kādreiz pastāvēja 4 atsevišķas valstis – Anglija, Velsa, Skotija un Īrija. 11. gadsimtā Anglija pakļāva Velsu, bet 12. gadsimtā – Īriju. 1707. gadā Anglijai pievienoja Skotiju. 1541. gadā Henrijs VIII piespieda īru parlamentu atzīt sevi par Īrijas karali. Īru valoda atšķīrās no citu Lielbritānijā dzīvojošo tautu valodām. Īri bija katoļticīgi. 16. – 17. gadsimtā, lai palielinātu Lielbritānijai lojālu cilvēku skaitu, uz Īriju, īpaši Olsteru, pārvietoja protestantiskos skotus.
1921. gadā izveidojās Īrijas brīvvalsts, bet 6 Ziemeļīrijas (Olsteras) grāfistes palika Lielbritānijas sastāvā. Daļa šīs teritorijas iedzīvotāju (galvenokārt katoļi) joprojām cīnās par atdalīšanos no Lielbritānijas.
19. gs. 70. un 80. gadu mijā asākā iekšpolitiskā problēma bija Īrijas jautājums. Īru deputāti Lielbritānijas parlamentā prasīja autonomiju.
Autonomija – tiesības patstāvīgi īstenot kādu valsts varas daļu, pašpārvaldes tiesības, ko kādai valsts teritorijai vai iedzīvotāju grupai piešķir augstākās varas nesējs.
Vairums britu, kā arī Ziemeļīrijā (Olsterā) dzīvojošie protestantiskie skoti un angļi bija pret to. 1885. gadā liberāļi premjerministra Viljama Gledstona vadībā izstrādāja Īrijas autonomijas projektu, saskaņā ar kuru Īrijā būtu savs parlaments un īri paši risinātu savus iekšējos jautājumus. Lielbritānija saglabātu kontroli pār ārpolitiku, ārējo tirdzniecību un valsts aizsardzību. Kad Anglijas parlaments vairākkārt noraidīja likumprojektu, radikālie īru deputāti izvirzīja ideju par pilnīgu Īrijas neatkarību. Savstarpējās attiecības saasinājās tik tālu, ka sākās pat bruņotas sadursmes.
1914. gadā Anglijas parlaments beidzot pieņēma likumus par Īrijas autonomiju, bet tas
neattiecās uz Olsteru. Saimnieciskās ziņā īru zemnieki panāca neatkarību no angļu lendlordiem un ieguva zemi savā īpašumā. Sāka veidoties īru zemnieku saimniecības.
Kā lielākā un varenākā koloniālā lielvalsts Lielbritānija īpašu vērību pievērsa flotes attīstībai un nostiprināšanai. Britu flotes atbalsta punkti bija Gibraltārā, Maltā, Kiprā, pie Suecas kanāla, Ceilonā, Singapūrā, Adenā.
Lielbritānijas karogs
 | Anglijas karogā Svētā Jura krusts Skotijas karogā Svētā Andreja krusts Īrijas karogā Svētā Patrika krusts |
 | Lielbritānijas karogs. Šāds karogs pirmo reizi plīvoja 1801. gada 1. janvārī. |
Tauera tilts
1894. gadā Londonā pabeidza Tauera tilta celtniecību. Šī ir Viktorijas laikmeta spilgtākā inženiertehniskā būve, kas drīz vien kļuva par Londonas simbolu. Tilta pacelšanas mehānismu balsta tilta torņi un platforma starp tiem. Tiltu paceļ tad, kad pa Temzu brauc liels kuģis, kā arī īpašos gadījumos. Tilta torņi ir 66 m augsti. Pēc pacelšanas tilts ir 40 m augsts un 60 m plats. Lai uzkāptu tornī, jāveic 300 pakāpienu garš ceļš. Platformas starp torņiem ir atvērtas publikai.