Spēku samērs Eiropā 19. gadsimta pēdējā trešdaļā bija mainījies. Jaunās lielvalstis Vācija un Itālija nostiprināja savas pozīcijas, bet Francijas un Austroungārijas ietekme mazinājās.
 
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā pieauga lielvalstu domstarpības.
  1. Francijai un Vācijai tās bija par Elzasu un Lotringu,
  2. Vācijai un Krievijai par Poliju,
  3. Krievijai un Austroungārijai – par Balkāniem.
 
Saasinājās cīņa par kolonijām. Lielbritāniju, Franciju un Krieviju satrauca straujā Vācijas izvirzīšanās. Tāpēc lielvalstis meklēja sabiedrotos un vienlaikus pastiprināti bruņojās. 1887. gadā 17 Eiropas valstīm bija vairāk nekā 1,3 miljonu karavīru. Armijas un flotes uzturēšanai tās tērēja ¼ daļu no valsts ienākumiem.
 
Par lielvalstu interešu sadursmes arēnu kļuva Balkāni. 1877. – 1878. gadā notika Krievijas-Turcijas karš, kurā turki cieta sakāvi. Sanstefano noslēgtajā miera līgumā Turcija atzina Serbijas, Rumānijas, Melnkalnes un autonomas Bulgārijas kņazistes izveidi. Krievijas nostiprināšanās Balkānos nebija pa prātam Vācijai, Austroungārijai un Lielbritānijai.
 
1878. gadā notika Berlīnes kongress, kurā Eiropas valstis vienojās par robežām Balkānos.
 
DSC_6577.JPG
Balkāni pēc Berlīnes kongresa.
 
Gadu pēc Berlīnes kongresa Austroungārija un Vācija noslēdza līgumu, kas bija vērsts pret Krieviju un Franciju.
1882. gadā tam pievienojās Itālija. Tā izveidojās Trejsavienība.
Trejsavienība bija militārā un politiskā savienība starp Vācijas impēriju, Austroungāriju un Itālijas karalisti, kura tika izveidota 1882. gadā un pastāvēja līdz 1915. gadam.
Kā reakcija uz Vācijas nostiprināšanos 1891.gadā tika noslēgta Krievijas un Francijas savienība. Savukārt Lielbritānija parakstīja vienošanos ar Franciju (1904) un Krieviju (1907). Tā radās Antante. 
Antante (no franču entente - saprašanās) bija 1907. gadā izveidota valstu savienība starp Lielbritāniju, Franciju un Krieviju.
DSC_6576.JPG
dgdg.jpg
Antante un Trejsavienība
 
Antantes un Trejsavienības izveide neatrisināja konfliktus, bet satuvināja valstis ar līdzīgām interesēm.

Gadsimtu mijā sākās cīņa par pasaules pārdalīšanu. ASV ieguva kontroli pār Filipīnām, Guamu, Puertoriko un ar laiku arī pār Panamas kanālu. Savukārt Lielbritānija pārvērta par savām kolonijām būru republikas – Transvālu un Oranji, iegūstot zelta un dimanta atradnes.
 
1904. – 1905. gadā norisinājās Krievijas-Japānas karš. Lielā attāluma dēļ Krievija nevarēja nodrošināt kokmateriālu piegādes armijai. Krievi cieta sakāves gan sauszemes cīņās, gan uz jūras. Saskaņā ar 1905. gada beigās noslēgto Portsmutas miera līgumu Krievija zaudēja Sahalīnas salas dienvidu daļu, Ļaodunas pussalu ar Portarturas cietoksni. Turklāt Krievijai bija jāizved karaspēks no Mandžūrijas un jāatzīst Japānas ietekme Korejas pussalā.
 
No jauna saasinājās konflikts Balkānos. Četras valstis – Grieķija, Serbija, Bulgārija un Melnkalne – izvirzīja mērķi padzīt turkus no Eiropas.
 
Pirmā Balkānu kara (1912-1913) rezultātā:
  1. Turcija zaudēja visas savas teritorijas Eiropā, izņemot Stambulu un daļu Austrumtrāķijas;
  2. Adrijas jūras piekrastē izveidoja jaunu valsti – Albāniju;
  3. Bulgārija ieguva daļu no Trāķijas ar izeju pie Egejas jūras;
  4. Grieķija ieguva Maķedonijas dienvidus ar Saloniku ostu;
  5. Serbija ieguva lielāko Maķedonijas daļu.
 
DSC_6579.JPG
Balkānu problēmas risināšana. 1908. g. franču karikatūra.
 
Taču drīz pēc miera noslēgšanas radās konflikts par teritoriju pārdali starp Bulgāriju un tās bijušajiem sabiedrotajiem, kam pievienojās Rumānija un Turcija.
 
Otrā Balkānu karā (1913):
  1. Bulgārija tika sakauta; Zaudējusi lielāko daļu Maķedonijas un Trāķijas, tā pārgāja Trejsavienības pusē;
  2. Vācija centās nostiprināt savas pozīcijas Āzijā, būvējot Bagdādes dzelzceļu, kurš savienotu Bosforu ar Persijas līci;
  3. Antante saglabāja savu ietekmi Serbijā, Melnkalnē un Grieķijā, kā arī piesaistīja savam blokam Rumāniju.