Hellēnisma laikmetā grieķi vairākkārt centās no visām pasaules dižākajām celtnēm izraudzīties pašas varenākās un skaistākās. Viņi nolēma, ka tām jābūt septiņām – atbilstoši lielāko planētu skaitam.
Attēlā: Aristarha no Samosas izveidotais Saules sistēmas modelis
Savus pasaules brīnumu sarakstus izveidoja:
- grieķu vēsturnieks Hērodots, kas 5. gs. p.m.ē. apceļoja Grieķiju un Austrumu zemes;
- feniķiešu rakstnieks Antipatrs;
- grieķu filozofs Bizantijas Filons 2. gs. p.m.ē.
Ar laiku radās vairāki „septiņu brīnumu” saraksti, kuros nosauktie objekti bija atšķirīgi. Tālāk aplūkoto septiņu senās pasaules brīnumu sarakstu atzina arī viduslaikos un kopš tā laika tas palika nemainīgs.
Līdz mūsdienām no minētajām celtnēm saglabājusies tikai viena – Lielā Gīzas piramīda.
Attēlā: Lielā Gīzas piramīda Ēģiptē
Lielākā no Ēģiptes piramīdām ir faraonam Heopsam ap 2575. g. p.m.ē. celtās kapenes. Tās augstums sākotnēji ir bijis 146,6 m, bet pašlaik ir 137,5 m, jo daļa augšējo plākšņu nokritušas zemestrīces laikā, kā arī piramīda ir nedaudz iegrimusi smiltīs. Pamatnes kvadrāta malas garums ir 233 m. Katrs akmens bloks zemākajā piramīdas daļā sver 2 tonnas, virsējo bloku svars ir mazāks. Piramīdu esot cēluši 300 000 vīru 20 gadu garumā.
Attēlā: Ēģiptes lielākās piramīdas Gīzā
Netālu no Heopsa piramīdas atrodas vēl divas – Hefrena un Mikerina piramīdas. Katrai no piramīdām blakus atradās templis, bet pie Hefrena piramīdas atrodas klintī izcirsta Sfinksa – fantastiska būtne ar lauvas ķermeni un faraona galvu. Piramīdu laukā atrodas arī nekropole, kurā apglabāti vairāk nekā 7000 ēģiptiešu augstmaņu.
Piramīdas sāka pētīt 19. gs. sākumā un šis process turpinās joprojām.
No pārējiem grieķu septiņiem pasaules brīnumiem pāri palikušas tikai to drupas un apraksti.
Attēlā: Faras bāka Aleksandrijā. Rekonstrukcija
Vispraktiskākais pielietojums bija jaunākajam no Septiņiem pasaules brīnumiem – Faras bākai (pazīstama arī kā Aleksandrijas bāka) Ēģiptē.
Bāku sāka celt ap 299. g. p.m.ē. un pabeidza pēc 20 gadiem. Tā bija 124 m augsta un gandrīz 1400 gadus rādīja jūrniekiem ceļu uz Aleksandrijas ostu.
Faras bāka gāja bojā zemestrīcē un tās paliekas iegāzās jūrā.
Attēlā: Zeva statuja Olimpijā. Rekonstrukcija
433. g. p.m.ē. grieķu tēlnieks Feidijs pabeidza darbu pie Zeva statujas. Pie statujas veidošanas Feidijs bija strādājis 8 gadus. Statuja tika novietota templī Olimpijā Grieķijas dienvidos.
Statuja bija 13 m augsta, veidota no dārgiem materiāliem – melnkoka, zelta, ziloņkaula, stikla un dārgakmeņiem. Zevs bija attēlots sēžam tronī. Viņa galvu rotāja zelta olīvzaru vainags. Vienā rokā Zevs turēja zeltītu scepteri ar ērgli kā dieva varenības zīmi, otrā rokā – spārnotās uzvaras dievietes Nīkes statuju.
Detalizēts statujas apraksts bija saglabājies no 2. gs. ceļotāja Pausanias pierakstiem. 5. gs. Zeva statuja tikusi pārvesta uz Bizantiju, kur tā nezināmu iemeslu dēļ drīz gāja bojā.
Attēlā: Rodas koloss - Saules dieva Hēlija statuja
Attēlā atveidota ticamākā skulptūras poza.
Rodas kolosu – milzu statuju – Rodas salas iedzīvotāji nolēma uzcelt par godu Saules dievam Hēlijam. Tā bija Rodas salas grieķu pateicība par izglābšanos no ienaidnieku aplenkuma.
32 m (citos avotos - 35 m/37 m) augstā bronzas statuja tika veidota 12 gadus. Statuja stāvējusi uz marmora pamata blakus ostai. Statujas mūžs bijis neilgs – tikai 60 gadi, jo 226. g. p.m.ē. tā gājusi bojā zemestrīcē.
Daļa no kolosa saglabājās līdz 654. gadam, kad Rodas salu iekaroja arābi, kas bronzu un dzelzi, no kā bija veidota statuja, pārkausēja un pārdeva. Leģenda vēsta, ka kolosa atlieku uzpircējam vajadzēja aptuveni 900 kamieļus, lai tās varētu aizvest prom.
Daudzi zinātnieki uzskata, ka koloss tehniski nevarēja atrasties tieši virs ieejas ostā, kā tas ir attēlots daudzās ilustrācijās (skat. att. zemāk), tāpēc ticamāka ir kolosa versija, kas redzama attēlā iepriekš.
Attēlā: Rodas koloss (mākslinieka interpretācija)
Zinātnieki ir veikuši aprēķinus un apšauba, ka skulptūras kājas šādā pozīcijā spētu noturēt pārējā ķermeņa svaru - skulptūra būtu sabrukusi, pirms vēl pabeigta.
Efesa (mūsdienu Turcijā), kurā uzbūvēja Artemīdas templi, bija nozīmīgs reliģiskais centrs Mazāzijā. Tur uzceltais Artemīdas templis bija veltīts Mēness, medību un šķīstības dievietei Artemīdai. Līdzekļus Artemīdas tempļa celtniecībai deva bagātais Līdijas valdnieks Krēzs. Tempļa būvniecība tika pabeigta aptuveni 550. gadā p.m.ē. Tā bija 110x55 m liela būve. Tempļa arhitekts bija Hersifons.
356. gadā p.m.ē. Aleksandra Lielā dzimšanas dienā tas tika nodedzināts.
Attēlā: Atjaunotais Artemīdas templis Efesā - lielākais templis, ko uzcēluši senie grieķi. Rekonstrukcija
Efesieši nodedzinātā tempļa vietā ap 350. g. p.m.ē. uzcēla jaunu ēku, kurai lieluma ziņā nebija līdzīgas. Templis gandrīz viss bija būvēts no marmora, tā garums - 126 m; no visām četrām pusēm templi balstīja 127 kolonnas, kas bija 18 m augstas. Tempļa iekšējā zālē atradās 15 m augsta dievietes Artemīdas statuja, veidota no zelta un ziloņkaula. Šo templi vēlāk - 268. gadā, izpostīja goti.
Attēlā: Halikarnāsas mauzolejs. Rekonstrukcija
Tās bija kapenes, kas būvētas laika posmā no 353. līdz 350. gadam p.m.ē. Halikarnāsā (mūsdienu Bodruma, Turcijas teritorija).
Kapenes pasūtīja Persijas impērijas satraps Mausols sev un savai sievai (un arī māsai) Artemīsijai II. Celtnes arhitekti bija grieķi Satiros un Pītijs.
Šīs divstāvu celtnes pirmajā stāvā bija kapenes. Otrais stāvs bija paredzēts mirušo kultam, tam apkārt izvietota joniešu stila kolonāde, virs kuras pacēlās pakāpju piramīda, ko vainagoja četrzirgu kaujas ratos stāvošā Mausola un viņa sievas skulptūras. Mauzoleju rotāja skulptūras, kuras bija darinājuši tālaika ievērojamākie tēlnieki – Skops, Leohars, Briaksīds un Tīmotejs.
Halikarnāsas mauzolejs bija apmēram 45 m augsts. Mauzolejs pastāvēja vairāk nekā 1800 gadu, taču 15. - 16. gadsimtā to izpostīja vairākas zemestrīces. Halikarnāsas mauzoleja priekšmeti glabājas Britu muzejā Londonā un Stambulas Arheoloģijas muzejā. Mūsdienās vārds "mauzolejs" tiek attiecināts uz lielām apbedījumu būvēm.
Attēlā: Babilonas pilsētā atradās Babilonas gaisa dārzi - septītais grieķu pasaules brīnums
Par teiksmainajiem Babilonas gaisa dārziem stāsta tikai leģendas, jo nav atrastas nekādas arheoloģiskas liecības par to pastāvēšanu. Stāsta, ka dārzi izveidoti valdnieka Nebukadnecara II valdīšanas laikā 6. gs. p.m.ē. kā dāvana valdnieka sievai Amitisai.
Dārzi bijuši ierīkoti uz pakāpienveida terasēm, kur vairākos līmeņos stādīti dažādi augi – puķes, krūmi un koki. Ar kanālu sistēmu palīdzību dārziem pievadīja ūdeni no Eifratas. Pēc aprēķiniem secināts, ka katra dārza mala bijusi 123 m gara. Līdzās dārzam atradušās dārznieku mājiņas, jo tam bijušas nepieciešamas nemitīgas rūpes. 482. g. p.m.ē. dārzus nopostīja Persijas valdnieks Kserkss I.
Gaisa dārzi pavisam aizgāja bojā 2. gadsimtā p.m.ē., partiešu (persiešu ciltis, kas dzīvoja dienvidaustrumos no Kaspijas) iebrucējiem un plūdiem piepalīdzot, - ūdens pamazām atmiekšķēja slikti apdedzinātos ķieģeļus, ar laiku iebruka terases, uz kuru pakāpēm kādreiz bija zaļojuši gaisa dārzi.
Attēlā: 7 grieķu pasaules brīnumi
Senajos laikos tika radītas arī citas, ne mazāk pārsteidzošas būves, par kuru esamību pasaules brīnumu saraksta sastādītāji neko nezināja. Pie tām pieder daudzi tempļi Tālajos Austrumos, Lielais Ķīnas mūris un valdnieka Ciņa Šihuandi kapenes, pazudušās pilsētas Peru un Itālijā, arī Stounhendža (skat. iepriekš apgūtās tēmas par senajām civilizācijām).