Rokopera ir skatuves mūzikas žanrs, kurā apvienotas 2 mūzikas nozares – roks un opera. Līdzās operdziedātājiem vokālos numurus izpilda estrādes mūziķi un blakus simfoniskajam orķestrim (vai arī vieni paši) tiek spēlēti elektroniskie mūzikas instrumenti.
Rokoperā, tāpat kā operā, ir apvienota mūzika, literatūra, scenogrāfija un horeogrāfija, kā arī tiek saglabāti galvenie opermākslas izteiksmes līdzekļi (skat. "Opera"). Ja opera radās baroka laikā 17. gs., tad rokoperas izveidošanās bija 20. gs. 60os gados.
Rokoperā sižetu izdzied dziesmās un dziedājumos, kas galvenokārt sarakstīti rokmūzikas stilā (ja operā galvenais solodziedājuma veids ir ārija, tad rokoperā šāds apzīmējums var arī nebūt. Tā vietā var būt nosaukums, piemēram, “dziesma”, “dziedājums” utml.).
Ja sākotnēji operas barokā tika izrādītas Eiropas bagātākajos galmos un vēlāk publiskajos operteātros, tad mūsdienu rokoperas izrādes ne vienmēr tiek rādītas operas namā. Tās var tikt uzvestas arī lielā koncertzālē, arēnā vai būt kā brīvdabas izrādes – vietā, kas ir pietiekoši plaša skatuvei, tās dekorācijām, pavadošajiem mūziķiem un klausītājiem.
Tā kā rokoperas bieži iekļauj arī popmūzikas elementus (vokālus un instrumentālus), tās ir guvušas popularitāti gan klasisko, gan populāro mūzikas žanru cienītāju vidū. Ja opera ir mākslas veids, kam nosacīti vairāk ir klasiskās mūzikas piekritēju, tad rokoperas izrādes pulcē dažāda vecuma un muzikālās gaumes klausītājus.
Baroka operas varēja redzēt tikai tās uzveduma brīdī, turpretim rokoperas, mūsdienu tehnoloģisko iespēju dēļ, mēs varam vērot arī ierakstos. Piemēram, vairāk kā pēc 30 gadiem ierakstā ir iespējams noskatīties latviešu leģendārās rokoperas “Lāčplēsis” pirmizrādi 1988. g., kas bija viena no būtiskākajām Dziesmotās revolūcijas laika muzikālajiem notikumiem.
Rokopera "Parīzes Dievmātes katedrāle"
Komponists – Zigmārs Liepiņš, libreta autors – Kaspars Dimiters. Pirmizrāde notika 1997. g.
Atceries – librets– operas literārais un dziedamais teksts.
Rokoperā sava loma ierādīta vienam no Parīzes populārākajiem arhitektūras pieminekļiem - Parīzes Dievmātes katedrālei, kuras fonā risinās mīlestība, kaisle un noziedzīgas darbības.
Darbojošās personas:
katedrāles zvaniķis Kvazimodo – kropls bārenis, kuru pēc dzimšanas pameta paša māte. Kvazimodo visu savu dzīvi pavadīja, būdams zvaniķis Parīzes Dievmātes katedrālē, jo viņu audzināšanā pieņēma katedrāles arhibīskaps Klods Frolo. Rokoperā izdziedātas puiša jūtas pret čigānieti Esmeraldu, stāstīts kā Kvazimodo viņu izglāba no karātavām un uzmācīgā katedrāles arhibīskapa.
čigāniete Esmeralda – parīziešu nesaprasta, aprunāta un bailes iedvesoša jauna čigānu meitene. Pilsētas ļaudis mulsināja meitenes skaistums, viņas aizdomīgā draudzība ar kaziņu un čigānietes izcelsme. Esmeralda tika nepatiesi apsūdzēta kapteiņa Fēba nogalināšanā. Nepierādot meitenes vainu, parīzieši sprieda viņai ātru tiesu – pakārt. Pirmajā reizē emociju pārņemtajiem tiesas lēmējiem tas neizdevās, jo zvaniķis Kvazimodo Esmeraldu no karātavām izglāba un paslēpa Parīzes Dievmātes katedrāles telpās. Baznīcā viduslaikos policijai nebija varas, tur viņa bija drošībā, taču skaistajā ēkā Esmeraldai uzglūnēja cits ienaidnieks..
katedrāles arhibīskaps Klods Frolo – Dieva kalps, kuru pārņēmusi cilvēciska un nevaldāma kaisle pret čigānieti Esmeraldu. Tikai viņa vienīgā varā bija izglābt uz nāvi notiesātos. Frolo Esmeraldai katedrālē vairākkārt uzmācās, taču meitenei izdevās izbēgt. Kādā reizē viņai tika solīts, ka naktī ar laivu izvedīs pa Sēnas upi ārā no Parīzes. Taču viņas "labdaris" izrādījās pats arhibīskaps. Viņš viņai pēdējo reizi jautāja, vai Esmeralda piederēs arhibīskapam, taču meitenei gods bija svarīgāks par dzīvību. Un Esmeralda tika nepatiesi pakārta.
Noklausies populārāko rokoperas "Parīzes Dievmātes katedrāle" muzikālo numuru - "Kvazimodo dziedājumu" estrādes dziedātāja Igo Fomina izpildījumā.
Rokopera “Kaupēn, mans mīļais!”
Komponists – Jānis Lūsēns, libreta autore – Māra Zālīte. Pirmizrāde notika 1999.g.
Darbība rokoperā norisinās laika posmā no 1919. gada līdz 1927. gadam. Tās galvenais varonis ir skandalozs latviešu puisis Ansis Kaupēns, kura gaitas plaši atspoguļotas 20.gs. sākuma presē un vēlāk arī literatūras darbos.
Tas ir vēsturisks stāsts par armijas dezertieri, 20. gs. sākumā latviešu sabiedrībā populāru noziedznieku – Zemgales lielceļu un lauku saimniecību aplaupītāju un dedzinātāju. Savu necilvēcīgo izdarību dēļ, Jelgavas apkārtnes ļaudis Kaupēns ir turējis bailēs sešus gadus, līdz 1927. gadā viņš tika tiesāts un sodīts ar nāves sodu pakarot.
Taču ir arī pieņēmumi, ka daudzi Anša Kaupēna izdarītie noziegumi ir viņam piedēvēti nepamatoti un arī nepierādīti.
Centrālie tēli rokoperā – Kaupēns, Dzejnieks, abu mīļotā meitene Vallija un māte.
Noklausies populārāko rokoperas “Kaupēn, mans mīļais” muzikālo numuru - dziesmu "Dzejnieka dziesma" estrādes dziedātāja Zigfrīda Muktupāvela izpildījumā.
Rokopera “Sfinksa”
Komponists – Jānis Lūsēns, libreta autore – Māra Zālīte. Pirmizrāde notika 2001. gadā.
Rokoperasgalvenais varonis ir Eižens Finks (1885–1958) - viena no neparastākajām un noslēpumainākajām personībām 20. gs. Latvijā.
Tāpat kā rokoperas “Kaupēn, mans mīļais”, arī “Sfinksas” librets ir balstīts uz patiesiem notikumiem reāli eksistējušu cilvēku dzīvē – galvenais tēls Eižens Finks, viņa sieva Anna, īslaicīgā aizraušanās Alise, laupītāja un slepkavas Anša Kaupēna līgava Vallija u. c.
Rokopera ir par neparastu spēju apveltītu cilvēku - latviešu gaišreģi – pareģi Eiženu Finku. Viņš iztiku pelnīja kā fotogrāfs un jātnieks cirkā, taču izcilās gaišreģa spējas padarīja viņu leģendāru. Tā ir kā viņa muzikālā biogrāfija 30 gadu periodā, kas noslēdzas ar Finka nāvi 1958. gadā. Pareģis tika saukts par Latvijas Nostradamu, kurš paredzēja Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes nāves brīdi, tā laika populārākā preses izdevuma īpašnieces Emīlijas Benjamiņas nokļūšanu Sibīrijā, pārmaiņas 1991. g. u.c. politiski svarīgu notikumu piepildīšanos.
Noklausies populārāko rokoperas “Sfinksa” muzikālo numuru - dziesmu "Nē, manis nav" aktiera Ivara Stonina izpildījumā.