2. Mūzikas pieraksta vēsture

Viens no nozīmīgākajiem viduslaiku sasniegumiem bija mūzikas pieraksta attīstība. Tā bija ļoti svarīga, jo deva iespēju melodijas ne tikai iemācīties pēc dzirdes un nodot no viena cilvēka otram, bet arī pierakstīt un saglabāt nākamajām paaudzēm. Mūzikas pieraksta sistēmu sauc par notāciju. Viduslaikos mūzikas notācija pakāpeniski attīstījās no vienkāršām zīmēm līdz arvien precīzākai mūzikas pieraksta sistēmai.

Lai melodijas varētu labāk atcerēties un saglabāt, virs tekstiem sāka rakstīt īpašas zīmes, kuras sauc par neimām. Sākotnēji tās vairāk palīdzēja atgādināt jau zināmas melodijas kustību – piemēram, vai melodija virzās augšup vai lejup, nevis pilnīgi precīzi norādīja katras skaņas augstumu. Tādēļ dziedātājam melodija lielā mērā jau bija jāzina. Pakāpeniski pieraksts kļuva precīzāks. Tika izmantotas horizontālas līnijas, kas ļāva skaidrāk noteikt skaņu augstumu. Tas bija milzīgs solis mūzikas vēsturē, jo skaņdarbus kļuva iespējams daudz drošāk saglabāt un nodot citiem mūziķiem.

 

 

Ar mūzikas mācīšanas un pieraksta attīstību cieši saistīts 11. gadsimta mūzikas teorētiķis Gvido no Arecas (Guido d’arezzo). Gvido no Arecas ieviesa sistēmu, kurā mūzikas zīmes novieto četrās nošu līnijās (mūsdienās ir piecas nošu līnijas). Skaņas atrašanās uz konkrētas līnijas vai konkrētā starplīnijā norādīja noteiktu skaņas augstumu. Viduslaikos nošu līniju sākumā izmantoja C atslēgu, kas norādīja, uz kuras nošu līnijas atrodas skaņa ut-do (C). Atšķirībā no vijoles jeb sol atslēgas, kas norāda skaņas sol atrašanās vietu, C atslēgu varēja novietot uz dažādām līnijām. Svarīgi saprast, ka šis pieraksts sākumā galvenokārt precizēja skaņu augstumu, nevis ritmu tādā veidā, kā to pierakstām mūsdienās. Precīzāka skaņu ilguma un ritma pieraksta sistēma attīstījās vēlāk, īpaši saistībā ar daudzbalsīgās mūzikas attīstību.

Ar Gvido no Arecas darbību cieši saistīti mūsdienu nošu nosaukumi, jo dziedāšanas apguvei viņš izmantoja zilbes ut–re–mi–fa–sol–la. Tās bija saistītas ar Svētajam Jānim veltītās himnas Ut queant laxis teksta rindu sākumiem. Katrs nākamais attiecīgās himnas fragments sākās pakāpeniski augstāk – pirmais dziedājuma fragments no skaņas ut (do), nākamais no re utt.

 

Vēlāk zilbe ut tika aizstāta ar vieglāk izdziedamo do, bet skaņu rindai tika pievienota arī zilbe si. Tā pakāpeniski izveidojās mums pazīstamā sistēma do–re–mi–fa–sol–la–si.