Viduslaiki bija ļoti ilgs Eiropas vēstures posms, kas aptvēra laiku no 5. līdz 15. gadsimtam. Šajā laikmetā izveidojās vairākas tradīcijas, kas vēlāk kļuva par pamatu Eiropas profesionālās mūzikas attīstībai.
Mūzika viduslaikos skanēja baznīcās un klosteros, valdnieku un augstmaņu galmos, svētkos, dejās, tirgus laukumos, karagājienos un sadzīvē. Liela daļa mūzikas tika nodota no paaudzes paaudzē mutvārdu tradīcijā – cilvēki melodijas apguva pēc dzirdes, iegaumēja un mācīja tās citiem, neizmantojot precīzu nošu pierakstu. Viduslaiku mākslā saglabājušies daudzi mūziķu un instrumentu attēlojumi, kas apliecina mūzikas nozīmīgo vietu tā laika dzīvē.
Ļoti liela nozīme viduslaiku Eiropas kultūrā bija kristīgajai baznīcai. Klosteri un baznīcas bija ne tikai reliģiskās dzīves, bet arī izglītības un kultūras centri, tādēļ liela daļa līdz mūsdienām saglabājušās viduslaiku mūzikas ir garīgā mūzika.
Viens no pazīstamākajiem viduslaiku baznīcas mūzikas veidiem ir gregoriskais dziedājums, ko mēdz saukt arī par gregorisko korāli. Gregoriskie dziedājumi parasti tika izpildīti bez instrumentāla pavadījuma, to melodija bija cieši saistīta ar reliģisko tekstu.
Viens no svarīgākajiem notikumiem Eiropas mūzikas vēsturē bija daudzbalsības attīstība. Agrākajā baznīcas dziedājumā parasti bija viena melodiskā līnija, taču viduslaiku mūziķi sāka eksperimentēt, tai pievienojot citas balsis. Sākotnēji daudzbalsība attīstījās, papildinot jau esošu baznīcas dziedājuma melodiju ar vēl vienu balsi. Laika gaitā daudzbalsīgā mūzika kļuva arvien sarežģītāka, un skaņdarbos vienlaikus varēja skanēt vairākas atšķirīgas melodiskās balsis. Viens no agrīnajiem daudzbalsīgās mūzikas veidiem bija organums, kurā jau esošai melodijai tika pievienota viena vai vairākas papildu balsis. Īpaši nozīmīgs daudzbalsīgās mūzikas centrs 12.–13. gadsimtā izveidojās Parīzes Dievmātes katedrālē (Notre-Dame). Ar šo tradīciju saistīti komponisti Leonīns (Léonin) un Perotīns (Pérotin), kuri ir vieni no agrākajiem vārdā zināmajiem Eiropas daudzbalsīgās mūzikas komponistiem.
Tomēr viduslaiku cilvēki nedziedāja tikai baznīcās. Paralēli garīgajai mūzikai pastāvēja arī laicīgā mūzika, kas nebija paredzēta dievkalpojumiem. Laicīgajās dziesmās varēja stāstīt par mīlestību, bruņiniekiem, varoņdarbiem, dabu, karu, ceļojumiem, svētkiem un cilvēku ikdienas dzīvi. Mūzika pavadīja arī dejas un dažādus izklaides pasākumus.
Īpaši pazīstami kļuva trubadūri, kuri darbojās galvenokārt Dienvidfrancijā. Tie bija dzejnieki un dziesmu autori, kuru daiļradē nozīmīga vieta bija galma kultūrai un mīlestības tematikai. Ziemeļfrancijā līdzīgu tradīciju pārstāvēja truvēri. Daļa trubadūru un truvēru dziesmu ir pierakstītas un ir saglabājušās līdz pat mūsdienām.
Viduslaikos izmantoja daudz dažādu mūzikas instrumentu. To vidū bija lauta, viola, flautas, stabules, dūdas, bungas un dažādi pūšaminstrumenti. Instrumenti bija īpaši nozīmīgi laicīgajā mūzikā un dejās.
Video – Schola Cantorum Riga izpilda gregorisko dziedājumu Fundata est. Šajā video redzams viduslaikiem raksturīgais instruments – rata lira, ko spēlē Schola Cantorum Riga vadītājs Guntars Prānis.
Atsauce:
Kaspars Milaševičs (26.09.2016) Fundata est – Schola Cantorum Riga [video], YouTube.