Mūzika ir skaņu māksla, kuras pamatelementi ir mūzikas izteiksmes līdzekļi.
Melodija – vienbalsīgi izteikta muzikālā doma.
Melodija var būt augšupejoša, lejupejoša, viļņveidīga, mazkustīga, līdzena un lēcienveidīga.
Augšupejošas melodijas piemērs:
Skaņkārta – skaņu savstarpējo attiecību sistēma.
Skaņkārta var būt – mažors vai minors.
Mažora skaņkārtas piemērs:
V. A. Mocarts. Mazā nakts mūzika, 1. daļa.
Pulss – vienmērīgi un nemainīgi ritmiskie sitieni.
Metrs – akcenti pulsā.
Par metru var arī teikt – uzsvērtu un neuzsvērtu taktsdaļu maiņa.
Metrs var būt divdaļu ( skaita "līdz 2" vai "līdz 4", "uz 2" vai "uz 4") = attiecīgi tas ir, piemēram, 2/4, 4/4 taktsmērs.
Metrs var būt trijdaļu (skaita "līdz 3" vai "līdz 6", "uz 3" vai "uz 6") = attiecīgi tas ir, piemēram, 3/8, 6/8, 3/4 taktsmērs.
Divdaļu metra piemērs:
Trijdaļu metra piemērs:
Temps – atskaņošanas ātrums.
Temps skaņdarbā var būt lēns, vidējs un ātrs.
Skaņdarba gaitā temps var mainīties – mūzika var paātrināties, palēnināties, kā arī skanējums par atgriezties sākotnējā tempā.
Ļoti ātra tempa piemērs:
A. Vivaldi. "Gadalaiki" – "Vasara", 3. d.
Ritms – dažāda ilguma nošu un paužu secība.
Melodijas ritmiskais zīmējums var būt vienmērīgs, nevienmērīgs, punktēts un sinkopēts.
Punktēta ritma piemērs:
Dinamika – atskaņošanas skaļums.
Dinamika skaņdarbā var būt no ļoti klusas līdz ļoti skaļai.
Dinamiskā gradācija skaņdarba gaitā var kļūt arī pakāpeniski skaļāka vai pakāpeniski klusāka.
Mūzikas forma – skaņdarba plāns.
Skaņdarbs var būt uzrakstīts perioda formā, vienkāršā divdaļu vai vienkāršā trijdaļu formā, rondo vai variāciju formā. Skaņdarbi var tikt komponēti arī sarežģitākās muzikālās formās.
Piemēram, daudzas latviešu tautas dziesmas ir 8 taktu garas = rakstītas perioda formā.
Faktūra – mūzikas izklāsta veids.
Faktūru veidi: unisona, akordu, homofona un polifona faktūra.
Reģistrs – cilvēka balss vai mūzikas instrumenta diapazona daļa ar noteiktu augstumu.
Reģistrs var būt augsts, vidējs vai zems.
Augsta reģistra piemērs:
Zīlītes dziesma
Putnu balsu attēlojumam mūzikā komponisti vienmēr izvēlas instrumentus, kuri spēlē vidējā un augstā reģistrā – tajā, kurā dzied putni.
Piemēram, vijole, flauta, klarnete, pikolo flauta un pikolo klarnete ir lieliski piemēroti instrumenti putnu dziesmu atdarināšanai. Putnu čivināšanu var attēlot arī ar marimbu, zvaniņiem, trijstūri un citiem augsta reģistra mūzikas instrumentiem. Komponisti ļoti bieži izmanto arī klavieru augšējo reģistru = klavieru augstākās galējās skaņas.
Pikolo flauta
Noklausies pikolo flautas spēli!
N. Rimskis – Korsakovs. "Kamenes lidojums" no operas "Pasaka par caru Saltanu".
Pikolo klarnete
Tembrs – skaņas nokrāsa.
Katra cilvēka balsij un katram mūzikas instrumentam ir savs tembrs. Tas var būt – vēss, silts, "sulīgs", spalgs, griezīgs, samtains, spožs, maigs, spilgts u.c.
Instrumenta tembrs var mainīties atkarībā arī no reģistra, kurā tas spēlē: piemēram – zemā reģistrā trompete var skanēt maigi un silti, bet augšējā reģistrā spalgi un griezīgi.
Trompetes tembrs ir spilgts un spožs.
Ieklausies tajā! Trompete spēlē galveno melodiju:
Cilvēka balsis vistuvākais tembrs esot stīgu lociņinstrumentiem – vijolei, altam, čellam.
Mežragam – mīksts un dziedošs, arī cēls tembrs.
Obojai – silts un maigs tembrs.
Tubu var raksturot arī kā spēcīga tembra instrumentu.
Tembrs ir atšķirīgs arī starp dažādiem vienas kategorijas instrumentiem – piemēram, viens ģitāras tembrs ir silts, bet citas – "sauss".
Raksturs – mūzikas noskaņa.
Skaņdarba raksturs var būt majestātisks, nemierīgs, gaišs, skumjš, saviļņojošs, untumains, pacilājošs, noslēpumains, gaisīgs, draudīgs, nopietns, aktīvs, rotaļīgs, domīgs, saspringts, temperamentīgs, miegains, biedējošs, agresīvs, skumīgs, viegls, dejisks.
Noskaties nemierīga, saviļņojoša, saspringta un temperamentīga rakstura piemēru.
N. Rimsks Korsakovs. "Kamenes lidojums" no operas "Pasaka par caru Saltanu" – spēle uz marimbas.