Baltiju M. Gorbačovs uzskatīja par pārbūves laboratoriju, - viņa rosinātās ekonomiskās reformas partija un saimnieciskie vadītāji Baltijas republikās uztvēra ar pretimnākšanu. M. Gorbačovam šķita, ka sociālisms ir ļoti stabili iesakņojies cilvēku apziņā, pārbūve nevar to apdraudēt. Tāpēc Baltijas valstis kļuva par "pārbūves laboratoriju", neparedzot, ar ko tas var beigties.
1985. gadā Latvijā pārmaiņas sabiedrībā ārēji vēl nebija manāmas. Notikumi kultūras dzīvē gan bija rosinoši:
- vasarā atklāja Dainu kalnu Turaidā;
- rudenī plaši atzīmēja Dainu tēva Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienu;
- trimdas baltiešu jaunieši bija organizējuši Brīvības un miera kuģa braucienu Baltijas jūrā, pieprasot PSRS militāro spēku izvākšanu no Baltijas valstīm un to neatkarības atjaunošanu.
Attēlā: Dainu kalna atklāšana 1985. gada 7. jūlijā.
Tā ir tautasdziesmas Lielā diena Dainu kalnā. Dzejnieks Jānis Peters atklāšanas brīdī saka: „Tik augstā kalnā latviešu tautasdziesma visos šajos gadsimtos vēl nav gavilējusi. Mūsu tautas gandarījuma kalnā”.
Nozīmīga loma sabiedrības politiskās aktivitātes mobilizēšanai 1986. gadā bija septembrī Jūrmalā Dzintaru koncertzālē notiekošajam PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju saietam - Čatokvas (Šatokvas) konferencei.
Apspriest aktuālus PSRS un ASV attiecību jautājumus bija sapulcējušies valstsvīri, politiskie, sabiedriskie, zinātnes un kultūras darbinieki, strādnieki, studenti un tūristi no Amerikas Savienotajām Valstīm - ap 300 cilvēku. Piedalījās ievērojams skaits trimdas latviešu. Plaši bija pārstāvēta prese.
Ievērojot jauno politisko kursu, tajā atļāva piedalīties arī lielam skaitam vietējo iedzīvotāju, konferences darbu plaši atspoguļoja Latvijas Televīzija.
ASV prezidenta vecākais konsultants PSRS jautājumos Džeks Metloks savas uzstāšanās runas sākumā skaidrā latviešu valodā pateica, ka ASV neatzīst Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā.
Attēlā: Džeks Metloks, ASV vēstnieks Padomju Savienībā no 1987. gada līdz 1991. gadam.
Paziņojums izraisīja konferences dalībnieku šoku un nebija noslēpjams sabiedrībai, paziņojums atgādināja pasaules sabiedrībai neatrisināto "Baltijas jautājumu".
Latviešiem bija šķitis, ka Rietumvalstis ir aizmirsušas par Baltijas valstu likteni, bet paziņojums apliecināja, ka tā nav - ASV to atcerējās. Džeka Metloka paziņojums bija iedrošinājums tiem, kuri tiecās pēc pārmaiņām Latvijā.
Sabiedrība sāka pievērsties politikai, ko uzrādīja procesi 1986., 1987. gadā:
- Jūlijā Liepājā tika nodibināta Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa "Helsinki - 86".
- Rudenī presē sākās plaša kampaņa pret Daugavpils HES būvniecību, - aktualizējot ekoloģijas un Daugavas kā tautas likteņupes idejas.
- Populārā raidījuma "Mikrofons" dziesmu aptaujā gada nogalē vislielāko tautas atbalstu ieguva grupas "Līvi" dziedātā dziesma "Dzimtā valoda". (Skat. priekšpēdējā saite.) Rokmūzika spēja operatīvi reaģēt uz sabiedrībai aktuāliem jautājumiem un sasniedza ikvienu.
- Publiskos pasākumos un presē aizvien drošāk un biežāk ieskanējās nacionālā tēma - latviešu valodas, kultūras, vēstures jautājumi.
- Vides aktīvisti uzsāka plašu kampaņu pret Rīgas metro būvniecības plāniem (to vajadzēja sākt būvēt 1990. gadā), uzsverot, ka tas nozīmētu krievvalodīgo iebraucēju skaita palielināšanos Latvijā. Latvieši kā nācija 80. gadu vidū bija tikai nedaudz vairāk kā puse no Latvijas iedzīvotājiem, bet Rīgā - mazāk nekā 40 procenti. Diskusijas, akcijas, mītiņi pret metro būvi izvērtās par plašām tautas manifestācijām, iekļaujoties Atmodas kustībā.
Attēlā: Mītiņš Arkādijas dārzā pret metro būvniecību Rīgā.
1988. gada 27. aprīlī to organizēja Vides aizsardzības klubs, tajā piedalījās ap 10 000 iedzīvotāju.
Lūzuma gads bija 1987. gads, ar kuru aizsākās tā dēvētie "kalendāra nemieri", - publiski pasākumi Baltijas republiku vēsturē nozīmīgās atceres dienās, tajos pulcējās aizvien plašākas tautas masas.
Pirmais šāda veida pasākums bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas "Helsinki - 86" noorganizētā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, - piemiņas pasākums 1941. gada deportācijām. Šī akcija pārsteidza varas iestādes nesagatavotas, arī dalībnieku tajā nebija daudz, klātesošo attieksme - vērojoša, bet akciju translēja Latvijas Televīzija, un tā aktivizēja tautu.
Attēlā: Grupas "Helsinki-86" dalībnieki Eva Biteniece un Rolands Silaraups pie Brīvības pieminekļa, 1987. gada 14. jūnijā.
Šī paša gada 23. augustā - Molotova - Ribentropa pakta gadadienā pie Brīvības pieminekļa notika protesta mītiņš. Tam bija gatavojušās abas puses - gan protestētāji, gan kārtības uzturētāji.
Lai arī publiski izskanēja draudi tiem, kas piedalīsies mītiņā, tas neatturēja ievērojamu skaitu cilvēku - mītiņā piedalījās pieci līdz desmit tūkstoši dalībnieku. Pie pieminekļa notika sadursmes, daudzus dalībniekus piekāva, aizturēja. (Skat. att.)
Dokumentāli kadri par notikumu - skat. pēdējo saiti.
Grupas “Helsinki-86” dalībnieki tika arestēti un izolēti privātā dzīvoklī netālu no Brīvības pieminekļa. Virknei protestu organizētāju tika atņemta PSRS pilsonība un viņi bija spiesti pamest valsti.
Nākamajā zīmīgajā datumā - 18. novembrī ar VDK darbinieku, milicijas un kārtības sargu kordoniem izdevās nepieļaut tautas pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa, taču LKP vadība saprata, ka šie notikumi nav skaidrojami vienīgi ar "buržuāziskās emigrācijas" ietekmi, tiem ir nopietnāki cēloņi.
LKP vadībā sākās šķelšanās - atļaut vai apkarot šādas atklātuma izpausmes.
Sākotnēji uzvarēja viedoklis, ka masu kustības un noskaņojums nav jāapkaro, bet jāievada pārkārtošanās gultnē.