Līdz ar Latvijas Republikas proklamēšanu dzima ideja par nacionālā Kultūras fonda dibināšanu, kura mērķis būtu latviešu kultūras dzīves attīstības veicināšana.
Latvijas Satversmes sapulcē bija ievēlēti ievērojami latviešu kultūras darbinieki: dzejnieki Rainis un Aspazija, kuri 1920. gadā atgriezās no trimdas, dzejnieks un vēsturnieks Arveds Švābe, Latgales atmodas darbinieki Valerija Seile un Francis Trasuns, par Kultūras fonda dibināšanas ideju dedzīgi iestājās literāts Kārlis Skalbe u.c.
Attēlā: Latvijas tauta pie stacijas sveic dzejniekus Raini un Aspaziju, atgriežoties dzimtenē.
1920. gads.
Svarīgi!
Kultūras fonds tika nodibināts 1920. gadā un turpināja darboties līdz 1940. gadam - padomju okupācijai.
Kultūras darbinieki centās veidot Kultūras fondu kā neatkarīgu valsts iestādi.
Kultūras fonda likums noteica, ka Kultūras fondā ienākošās naudas summas izlietojamas
- zinātnes un izglītības izkopšanai un izplatīšanai,
- pabalstiem kultūras darbiniekiem un iestādēm,
- prēmijām par atzīstamiem darbiem, izgudrojumiem un atradumiem,
- stipendijām izglītības turpināšanai.
Pie Izglītības ministrijas Kultūras fonds darbojās līdz 1921. gadam, kad to pārveidoja par patstāvīgu institūciju.
Kultūras fonds nebija valsts iestāde tradicionālajā izpratnē, - tas darbojās Saeimā.
Kultūras fonda dome sastāvēja no 16 deputātiem, (2 pārstāvji parasti bija nacionālo minoritāšu pārstāvji, - ebreji un vācbaltieši vai krievi), domē bija arī attiecīgās Saeimas priekšsēdētājs un izglītības ministrs.
Attēlā: Kultūras fonda domē (no 1926. - 1931. gadam) kā Saeimas deputāts Jānis Pommers pārstāvēja krievu partijas (pēc izcelsmes - latvietis). Viņš bija Latvijas pareizticīgo baznīcas arhibīskaps, spilgta personība, ir vienīgais latvietis, kurš iecelts svēto kārtā (2001. gadā).
Fonda dome sadalīja finanšu līdzekļus.
Pabalstu projektus izstrādāja mazāka komisija, kuru vadīja izglītības ministrs.
Līdzekļu izlietojumu pārbaudīja īpaša kontroles komisija.
Kultūras fonda līdzekļus veidoja:
- 3% nodokļa dzelzceļa pārvadājumiem;
- 3% nodokļa alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem;
- ziedojumi un testamentu novēlējumi.
Kultūras fonda vislielāko atbalstu saņēma Tautas bibliotēkas, kuras valsts nefinansēja, piemēram, 1921. - 1923. gadā fonda finansējums bibliotēkām bija 196,7 tūkstoši latu. Vēlākajos gados tas saruka, bet bija ievērojams.
Svarīgi!
Līdz 1922. gadam ar fonda atbalstu tika ierīkotas ap 300 bibliotēkas, bet 1931. gadā jaundibināto bibliotēku skaits sasniedza 700.
Īsā laikā Latvijā izveidoja lielu bibliotēku tīklu.
Attēlā: 1927. gadā dibinātā Talsu novada Abavas tautas bibliotēka Abavas tautas namā.
Otra joma, kuru ar 1927. gadu vairāk atbalstīja Kultūras fonds, bija teātri, opera, mūzikas institūcijas.
Valsts budžeta finansējums šīm institūcijām bija mainīgs, tāpēc Kultūras fonda piešķirtais bija nozīmīgs atbalsts.
Lielākais piešķirtais līdzekļu apjoms visiem teātriem kopā (tajā skaitā, Dailes teātrim, Strādnieku teātrim u.c. Rīgas teātriem, kā arī citu pilsētu un pagastu teātriem) bija 1928./1929. gadā - 386,7 tūkstoši latu.
Tikai divi mūzikas kolektīvi saņēma regulāru finansējumu no Kultūras fonda: Rīgas simfoniskais orķestris un Liepājas filharmonija.
Periodiski finansējumu saņēma Teodora Reitera koris, Latviešu mūzikas veicināšanas biedrība u.c. biedrības.
Tika izmaksāti pabalsti arī ārzemju ceļojumiem - mūziķiem un "skaņu māksliniekiem".
Maz ir informācijas par Kultūras fonda atbalstu lielākajam Latvijas kultūras dzīves notikumam - Vispārīgajiem Dziesmu svētkiem. Domājams, ka tik apjomīgu pasākumu Kultūras fonds nav uzņēmies finansēt.
Tomēr Kultūras fonds atbalstīja novadu Dziesmu svētkus, kā arī piešķīra finansējumu atsevišķiem koriem.
Trešā joma, kam Kultūras fonds piešķīra finansējumu, bija prese un literatūra, kā arī kultūrvēsturiskā mantojuma institūcijas un pētījumi.
(Vēstures pētniecībai finansējums sevišķi pieauga autoritārisma laikā.)
Daiļliteratūras autori, kuri regulāri saņēma Kultūras fonda pabalstus: Apsīšu Jēkabs, Aspazija, V. Plūdonis, E. Virza u.c.
 |  |
1923. gadā izdotais A. Švābes pētījums par latviešu tautasdziesmu estētiku, kara dziesmām u.c. aspektiem, kā arī pasaku psiholoģiju un motīviem. | 1927. gadā izdotā F. Zālīša sastādītā "Latvijas vēsture". 3 izdevums. |
Lielākos privātpiešķīrumus pētniecības darbam saņēma:
- profesors un valodnieks J.Endzelīns - latviešu valodas un tās izlokšņu pētīšanai, vietvārdu vārdnīcas izdošanai;
- profesors P.Šmits - etnogrāfijas pētījumiem;
- komponists A.Jurjāns - latviešu tautas mūzikas materiālu izdošanai;
- vēstures zinātnieki L.Arbuzovs, A. Švābe u.c.
Regulāru finansējumu saņēma Senatnes pētītāju biedrība; Folkloras krātuve - folkloras vākšanai.
Attēlā: Folkloras krātuve Rīgā - folkloras vākšanas darbs. 1930. gads.
Ceturtā joma, kurai Kultūras fonds piešķīra finansējumu, bija izglītība.
Visu līmeņu mācību iestādēm bija iespējams saņemt finansējumu, īpaši - tautas konservatorijām, mūzikas skolām u.c. nevalstiskajām kultūras izglītības iestādēm.
Ļoti plaša izglītošanas programma bija paredzēta laukiem - finansējumu piešķīra lekcijām un kursiem, teātra izrādēm, svētkiem, dažādām ārpusskolas aktivitātēm skolēniem.
Augstskolu studentiem tika piešķirtas stipendijas. Piemēram, līdz 1927./1928. mācību gadam Latvijas Universitātes studenti stipendijām bija saņēmuši 350 000 latu. Stipendijas saņēma arī Latvijas Konservatorijas un Latvijas Mākslas akadēmijas studenti.
Kultūras fonds 20 pastāvēšanas gados - no 1920. līdz 1940. gadam veica plānveidīgu un daudzveidīgu garīgās kultūras veicināšanas un atbalstīšanas darbu.
Kopējās Kultūras fonda izmaksas dažādiem mērķiem 1929. gadā sasniedza 2 miljonus latu; līdz 1934. - 1935. saimnieciskajam gadam Kultūras fonds kopumā bija izsniedzis vairāk nekā 13 miljonus latu.
Tas bija ļoti ievērojams rādītājs tālaika Latvijai, un šāda palīdzība kultūras dzīves veicināšanai bija nozīmīga.
Padomju okupācijas laikā Kultūras fonda darbība bija pārtraukta, bet Trešās atmodas laikā - 1987. gadā Latvijas Kultūras fonds tika atjaunots.