Svarīgi!
Arheologi materiālu seno tautu dzīvesveida un kultūras pētniecībai galvenokārt iegūst izrakumos. Pētāmos objektus sauca par arheoloģiskajiem pieminekļiem.
Attēlā: Karte, kurā redzami līdz 13. gadsimtam pastāvējušie zināmie pilskalni Latvijas teritorijā - arheoloģiskie pieminekļi.
Tos apzinājuši un daudzus no tiem pētījuši arheologi.
Pētnieku redzeslokā, veicot izrakumus, nonāk
- gan cilvēku, gan dzīvnieku kauli;
- dažādi priekšmeti: ieroči, darbarīki, rotaslietas, apģērba paliekas, ādas izstrādājumi vai to paliekas utt.
- ar nolūku paslēptas mantas - depozīti (latīņu valodā "depositum" - atlicinātais, atliktais);
- nejauši nozaudētas vai kā nevajadzīgas izmestas lietas;
- dažādas būves un to paliekas.
Daudz priekšmetu iespējams atrast vietās, kur cilvēki dzīvojuši ilgstoši, piemēram, pilskalnos, apmetnēs, ciemos, pilsētās. Dzīvesvietās atrodamie priekšmeti parasti ir bojāti, - aizmesti kā nederīgi lietošanai. Joprojām tiek konstatēti iepriekš nezināmi atradumi, bieži - veicot būvdarbus pilsētās, kuras pastāv gadu simtus un tūkstošus ilgi.
Attēlā: 2013. gadā, veicot restaurācijas darbus Rīgas pilī, atrasti seni priekšmeti, no kuriem senākie datēti ar 13. gadsimtu. Arheologi pauda pārliecību, ka pilī atrodamas vēl daudzas neuzietas vēsturiskas liecības.
Senatnē cilvēki ticēja dzīvei aizsaulē - pēc nāves, domāja, ka tajā būs nepieciešami darbarīki, ieroči, rotas un arī ēdiens. Tāpēc visus šos priekšmetus atrod senajos apbedījumos kopā ar cilvēku kauliem. Visus atradumus arheologi apraksta un pēta.
Arheoloģiskos atradumus iespējams diezgan precīzi datēt - noteikt laiku, kad lietas izgatavotas un lietotas. To nosaka ar dažādām metodēm, kuru rezultātus salīdzina, lai pārliecinātos, ka datējums ir pareizs.
Viena no metodēm ir noteikšana, cik dziļi zemē priekšmeti atrodas, kas ir to virspusē, - ilgākā laika posmā zemes virskārtas līmenis paaugstinās, veidojot horizontālas kārtas, kuras sauc par kultūras slāņiem.
Attēlā: Kultūras slāņi, kas atsegti, 2008. gadā veicot arheoloģiskos izrakumus Rīgas pils teritorijā.
Senākie slāņi atrodas apakšā, jaunākie - augšpusē.
Svarīgi!
Arheoloģija ir īpaši nozīmīga Latvijas senvēstures pētīšanā, jo par šo laiku nav atrodami rakstītie vēstures avoti. Senvēsture - laika periods līdz 13. gadsimtam. Par notikumiem 13. gadsimtā Latvijas teritorijā vēsta senākās hronikas.
Arheologi strādā, pētot objektus gan zemē, gan ūdenī. Pie zemūdens arheoloģijas objektiem pieder nogrimuši kuģi, kā arī senās dzīvesvietas un kapulauki, kas nokļuvuši zem ūdens dažādu iemeslu dēļ (zemestrīces, krastu nogruvumi, paaugstinājies ūdens līmenis u.c.). Zemūdens arheoloģija radās 20. gadsimtā. Latvijā zemūdens arheoloģiskie pētījumi veikti Āraišu, Vilkmuižas, Ušura u.c. ezeros.
Attēlā: Āraišu ezers un ezerpils.
Ezerpils bija apdzīvota 9. - 10. gadsimtā, to apdzīvoja senie latgaļi. Tās paliekas zem ūdens atrada un pētīja zemūdens arheologs Jānis Apals. Tas ir vislabāk izpētītais zemūdens arheoloģiskais objekts visā Ziemeļaustrumu Eiropā.Viņa darba rezultātā veikta ezerpils rekonstrukcija, un tā ir pieejama apmeklētājiem.
Mūsdienās arheologi savus pētījumus var veikt arī ar aerofotogrāfijas metodi - fotografējot jau zināmos, pētot iespējamos arheoloģiskos objektus no gaisa.
Attēlā: Senākā zināmā Grieķijas pilsēta - Mikēnas.
Pielietojot aerofotogrāfijas metodi, iespējams iegūt precīzu kopsaktu pilsētas robežai - aizsargmūriem, ēku izvietojumam, kapenēm u.c., ko precīzi apzināt uz vietas traucē pilsētas novietojums - kalna virsotnē un nogāzēs.