Cilvēces pirmsākumos izdzīvot varēja tikai barā.
Senie cilvēki kopīgi gādāja pārtiku, uzmanīja uguni, aizstāvējās pret plēsīgiem zvēriem. Tā kā medības un augu vākšana nevarēja nodrošināt pārtiku lielam cilvēku skaitam, parasti vienā apmetnē dzīvoja daži desmiti cilvēku.
Attēlā: Seno cilvēku - Homo habilis grupa.
Svarīgi!
Vissenāko kopā dzīvojošo cilvēku grupu sauc par barības augu vācēju un mednieku grupu.
Attīstoties akmens darbarīkiem un pilnveidojoties medību paņēmieniem, pieauga vienā barā dzīvojošo cilvēku skaits. Kopīgi dzīvojot un strādājot, veidojās ciešākas saites cilvēku starpā – kopā dzīvojošie cilvēki bija gan tuvāki, gan tālāki radinieki. Viņi uzskatīja, ka ir cēlušies no viena kopīga senča. Ikviena pienākums bija rūpēties par savas grupas labklājību un par katru tās locekli. Viņi saprata, ka vienatnē bija nolemti bojāejai.
Attēlā: Ciešu radniecīgu mednieku un barības augu vācēju grupa - dzimta.
Svarīgi!
Dzimta jeb ģints – cilvēku kopums, kuri cēlušies no viena senča vai kurus vieno kopējas radniecības izjūta. Ģintij bija kopīga saimniecība un paražas.
Dzimtas kopiena – mednieku, barības augu vācēju un zvejnieku sabiedrības forma, kas izveidojās mezolītā.
Dzimta bija labāk organizēta par pirmatnējo baru. Cilvēki tajā spēcīgāk apzinājās savu kopību. Tajā valdīja noteikta stingra kārtība. Katrs dzimtas loceklis saprata, ka, labi veicot savus pienākumus, viņš nodrošināja dzimtas un savu dzīvi.
Attēlā: Sievietes neolīta laikmeta apmetnē. Alu zīmējums. (Par neolīta laikmetu skat. nākošo tēmu.)
Pienākumi dzimtā bija dalīti:
- Sievietes vāca ēdamos augus, arī bērni piedalījās augu un putnu olu vākšanā, sievietes apstrādāja nomedīto dzīvnieku ādas, gatavoja ēdienu, darināja māla traukus, aprūpēja pieradinātos dzīvniekus.
- Vīrieši medīja, zvejoja, darināja nepieciešamos akmens, koka un kaula darbarīkus.
Visi bija vienlīdzīgi. Cilvēki atšķīrās cits no cita tikai ar savu pieredzi un gudrību. Dzimtā uzklausīja pieredzējušākā un gudrākā dzimtas pārstāvja viedokli. Tas parasti bija dzimtas vecākais.
Svarīgi!
Akmens laikmetā cilvēka mūžs bija daudz īsāks nekā mūsdienās. Lielākā daļa pirmcilvēku un seno cilvēku nenodzīvoja līdz 30 gadu vecumam – viņi agri mira no slimībām, gāja bojā medībās vai sadursmēs ar plēsīgiem zvēriem.
Attēlā: Medības akmens laikmetā. Alu zīmējums.
Uzlabojoties medību rīkiem un paņēmieniem, cilvēku mūžs kļuva nedaudz garāks.
Bērniem un pusaudžiem nācās agri iekļauties pieaugušo dzīvē. Par to, ka bērni agri kļuva pieauguši un piedalījās visos darbos, liecina arheologu atradumi, piemēram, Sungiras apmetnē. Tā atrodas Krievijā, netālu no Maskavas. Apmetnē aptuveni pirms 23 000 gadu apbedīti vairāki cilvēki. Divi no tiem bija 7 – 8 gadus veca meitene un 12 – 13 gadus vecs zēns. Tāpat kā pieaugušie, viņi bija apbedīti ar kaula krellītēm bagātīgi izšūtos apģērbos. Kapā līdzi doti gari mamuta ilkņu šķēpi, kā arī citi medību piederumi. Tātad viņi jau bija pilntiesīgi dzimtas locekļi, kas jau piedalījās medībās.
Attēlā: Sungiras apmetnes apbedījums un tā rekonstrukcija. Labajā pusē redzams bērna apbedījums, kurš līdzi doto priekšmetu ziņā neatšķiras no pieaugušā apbedījuma.
Ar laiku vairākas radniecīgas dzimtas apvienojās un izveidoja lielāku cilvēku kopu – cilti.
Svarīgi!
Cilts – vairāku dzimtas kopienu savienība, kuras vieno kopēja izcelsme. Tai parasti bija savs nosaukums, kopēja teritorija, valoda vai dialekts un paražas.
Akmens laikmeta lielākais sasniegums bija attīstīta valoda, ar kuras palīdzību cilvēki nodeva savu pieredzi nākamajai paaudzei.
Ciltij bija kopīgs apvidus, kurā dzīvoja tās dažādās dzimtas, kopīga valoda un paražas. Tik daudziem cilvēkiem dzīvojot kopā, bieži radās domstarpības par to, kā labāk paveikt darbus. Sabiedrība kļuva sarežģītāka. Cilvēku dzīvi bija nepieciešams vadīt.
Ciltī veidojās vecāko padome. Tā veica visas cilts pārvaldi un nodrošināja kārtību kopējā dzīvē. Laikam ritot, padome ieguva aizvien lielāku varu un tās lēmumi kļuva neapstrīdami. Sākotnēji svarīgāko jautājumu izšķiršanai vecākie sasauca visas cilts sapulci. Tā uzklausīja visas cilts līdztiesīgo locekļu domas un pieņēma lēmumu. Pamazām tiesības izlemt visus svarīgākos jautājumus aizvien vairāk nonāca atsevišķu cilts vecāko rokās.
Attēlā: Senā akmens laikmeta mītne - slietenis. Senākās cilvēkveidīgās būtnes, tādas kā prasmīgais cilvēks, veidoja vienkāršas un vieglas mītnes no zariem.
Senākās mājas tik ļoti atšķīrās no mums pierastajām mūsdienu mājām, ka pareizāk būtu lietot vārdu „mītne”. Mājoklis bija vieta, kur varēja strādāt, atpūsties un pārnakšņot. Mājoklis pasargāja no lietus, aukstuma un nelūgtiem ciemiņiem. Attīstoties cilvēkiem, mainījās arī viņu dzīvesvietas. Ar ādām pārsegtu zaru slieteni (attēlā iepriekš) varēja izmantot tikai siltākā laikā.
Ledus laikmetā, laikam visā pasaulē kļūstot vēsākam, nācās vairāk rūpēties par mītnēm. Lai nodrošinātos pret aukstumu, cilvēki apmetās uz dzīvi alās. Arheologi ir izpētījuši daudzas alu mītnes Eiropā.
Attēlā: Akmens laikmeta mītne alā. Rekonstrukcija.
Dziļi alās bija tumšs un drēgns, tādēļ cilvēki iekārtojās uz dzīvi netālu no ieejas alā vai arī apmetās zem klints pārkares, kas pasargāja no lietus. Lai aizsargātos no vēja, veidoja sienas no akmeņiem vai zariem un ādām. Šādā mītnē pie gaiša ugunskura varēja labi pavadīt gadalaika aukstāko daļu. Senie mednieki un barības augu vācēji vienā apmešanās vietā nedzīvoja ilgstoši - pakļaujoties dabas ritmam, tie klejoja noteiktā apvidū:
- siltākā laikā viņi apmetās uz dzīvi vieglos slieteņos - mainot medību vai zveju vietu, tos ātri varēja nojaukt un uzsliet no jauna;
- aukstākā laikā cilvēki pārcēlās uz ziemas mītnēm alās, bet tur, kur alu nebija, cēla sarežģītākas celtnes, kurām bija jānodrošina cilvēki pret aukstumu.