Pirmās cilvēkveidīgās būtnes Eiropā ienāca apmēram pirms 1 milj. gadu.
Pirms 200 000 gadu Eiropas dienvidos dzīvoja cilvēki, kurus mēs saucam par neandertāliešiem. Tiek
uzskatīts, ka Homo sapiens Eiropu apguva tikai apmēram pirms 40 000 gadu.
Zinātnieku pētījumi rāda, ka cilvēku vissenākā attīstība noritējusi noteiktā zemeslodes vietā.
Svarīgi!
Senāko cilvēkveidīgo būtņu kaulu atliekas un viņu darinātie darbarīki atrasti Āfrikā. Tādējādi tieši Āfrika uzlūkojama par cilvēkveidīgo būtņu rašanās un senākās attīstības vietu.
Medības, zveja un augu vākšana bija akmens laikmeta cilvēka galvenie nodarbes veidi. Lai veiksmīgāk varētu medīt, iegūtu dažādus augus un saknes, kā arī ķert zivis, bija nepieciešami darbarīki.
Attēlā: Seno cilvēku - neandertāliešu apmetne.
Vissenākie cilvēku darinātie darbarīki veidoti no akmens. Senie cilvēki prata apstrādāt arī koku. Laikam ritot, viņi iemācījās izgatavot dažādas lietas no kaula.
Svarīgi!
Tomēr miljoniem gadu pašus nozīmīgākos darbarīkus darināja no akmens, tādēļ arī aizvēstures senāko posmu sauc par akmens laikmetu.
Pats senākais akmens darbarīks bija rokas cērte - apstrādāts akmens. Ar to varēja veikt vienkāršus darbus – izrakt saknes, nocirst zaru un nosmailināt to. Sitiens ar rokas cērti bija spēcīgāks nekā sitiens ar roku. Vēlāk cilvēki iemācījās darināt sarežģītākus akmens rīkus.
Attēlā: Senākais cilvēka izgatavotais darbarīks - rokas cērte.
No visām pusēm rūpīgāk apskaldot oli, ieguva dūres cirvi. (Skat. att.zemāk.)
Dūres cirvi izgatavoja no divpusēji apskaldīta akmens. Dūres cirvji bija smagi darbarīki ar asām šķautnēm. Tos izmantoja kā cirvjus un nažus kaula un gaļas apstrādei, koku ciršanai, gan arī dzīvnieku uzšķēršanai. Tie noderēja arī kā kapļi ēdamo sakņu izrakšanai.
Dūres cirvi izmantoja vairāk nekā miljons gadu - ilgāk nekā jebkuru citu darbarīku.
Attēlā: Dūres cirvis.
Liels sasniegums bija akmens cirvis ar koka kātu. Dažādu valstu zinātnieki ir veikuši eksperimentus, lai noskaidrotu cik ilgā laikā ar akmens cirvi var nocirst koku, un konstatēja, ka šāds darbarīks ir visai efektīvs. (Sat. att. zemāk.)
Attēlā: Akmens cirvis ar koka kātu.
Ar laiku akmens apstrādes tehnoloģija tika pilnveidota, līdz ar to akmens rīki kļuva aizvien efektīvāki, - cilvēki varēja veikt ar tiem aizvien jaunas darbības.
Attēli zemāk ļauj izsekot izmaiņām akmens apstrādē.
1. Sākotnēji vienu akmeni apskaldīja ar otru. Tas bija visvienkāršākais akmens apstrādes veids.
2. Vēlāk akmens apstrādei izmantoja kaula apskaldāmo "āmuru". Tas ļāva darināt daudz labākus darbarīkus.
Attēlā: Krama rīku izgatavošanas tehnika.
Akmens darbarīku izgatavošanai galvenokārt izmantoja kramu.
No krama cilvēki mācēja atskaldīt plānas šķilas. No tām rūpīgi atšķeļot sīkas krama plēksnītes, cilvēki izgatavoja sīkus krama nažus, urbjus, kasīkļus ādas apstrādāšanai, šķēpu galus. Piestiprinot no krama veidoto šķēpa galu koka kātam, varēja iegūt it kā „pagarinātu roku”. Tāds rīks labi noderēja medībās un ļāva veiksmīgi aizsargāties pret plēsīgiem zvēriem.
Cilvēki jau sen bija ievērojuši, ka nomedīto dzīvnieku kauli var būt labs materiāls dažādu lietu pagatavošanai. Daudzas ikdienā nepieciešamās lietas darināja no kaula, nevis akmens.
Attēlā: Apmēram pirms 300 000 gadu dažādu priekšmetu izgatavošanai sāka izmantot ragu un kaulu. No tā darināja šķēpus un harpūnas galus, adatas ādas šūšanai, īlenus, arī rotaslietas. Kauls nebija tik trausls kā akmens.
Senie cilvēki dzīvoja saistībā ar apkārtējo dabu. Pirmie cilvēki vāca augļus, ogas un riekstus, medu, sēnes, izraka ēdamās saknes. Pavasarī salasīja putnu olas. Lai iegūtu pārtiku bieži vien nācās nostaigāt palielus attālumus.
Vīrieši visbiežāk nodarbojās ar medībām. Sākumā tās bija kolektīvās medības, kurās piedalījās visi mednieki. Medīja jaunus un spēcīgus dzīvniekus. Lielos dzīvniekus centās iedzīt lamatās.
Attēlā: Kolektīvās medības akmens laikmeta zīmējumos.
Ziemeļbriežus parasti medīja kolektīvi. Teritorijās, kurās ar laiku ziemeļbrieži izzuda, šāda veida medību nozīme mazinājās. Bērzu, priežu un egļu mežos izdevīgākas kļuva individuālās medības ar šķēpu, loku un bultām.
Liela nozīme cilvēku dzīvē bija arī zvejai. Zivis varēja durt ar šķēpiem, žebērkļiem, šaut ar loku un bultām, ķert ar murdiem. Murdus gatavoja no plēstiem koka skaliem un sastiprināja ar lūkiem. Tolaik zvejoja līdakas, karūsas, samus, zandartus, asarus, plaužus un līņus. Visvairāk tika zvejotas līdakas. Tās nereti bijušas pat vairāk nekā metru garas un līdz pat 25 kg smagas.
Cilvēki vāca un ēda arī gliemežvākus.
Svarīgi!
Paleolītā un mezolītā cilvēki iztiku ieguva no apkārtējās dabas. Tādu saimniekošanas veidu sauca par savācējsaimniecību.
Attēlā: Par pirmo pieradināto mājdzīvnieku kļuva suns. Tas notika vidējā akmens laikmetā 15 000 – 10 000 g. p.m.ē.
Mednieki rūpīgi vēroja apkārtējo dabu, tāpēc prata saskatīt dažādu dzīvnieku īpašības, novērtēt to veiklību un spēku. Cilvēku dzīvesvietu tuvumā klaiņoja savvaļas suņi. Mednieki sagūstīja savvaļas suņu kucēnus un izaudzināja tos savās apmetnēs. Pamazām suņi pierada pie cilvēkiem un kļuva par palīgiem medībās. Suņi palīdzēja ātrāk atrast zvērus, dzīties tiem pakaļ, kā arī panākt ievainoto medījumu. Suns arī sargāja apmetni, tuvojoties plēsīgiem zvēriem, tas parasti skaļi rēja.
Attēlā: Nozīmīga loma bija ugunij. Prasme izmantot uguni ļāva cilvēkiem vēl par vienu soli attālināties no dzīvnieku pasaules.
Sākotnēji cilvēki, tāpat kā dzīvnieki, no uguns baidījās. No zibens spēriena vai vulkāna izvirduma radies ugunsgrēks bija vienādi bīstams gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Pakāpeniski cilvēki ievēroja arī uguns noderīgās īpašības un sāka tās izmantot. Sākotnēji cilvēki neprata iegūt uguni, meža ugunsgrēka vai vulkāna izvirduma laikā iegūtajai ugunij neļāva apdzist, arvien papildinot ugunskuru ar kurināmo. Uguns sildīja aukstā laikā. Apdedzinātu koku varēja vieglāk apstrādāt. Uz uguns gatavotais ēdiens bija garšīgāks un veselīgāks. Tā kā dzīvnieki no uguns baidījās, tā sencilvēkiem palīdzēja aizsargāties no plēsīgiem zvēriem.
Prasme izmantot uguni ļāva cilvēkam kļūt neatkarīgākam no apkārtējās vides.