Teorija

Jautājums par to, kad un kā radušies pirmie cilvēki, joprojām nodarbina zinātnieku prātus.
Ziņas par cilvēka attīstības vēsturi joprojām ir nepilnīgas. Sīkāka šī jautājuma izpēte turpinās arī mūsdienās.
Pasaulē izveidojušies un pastāv vairāki uzskati par to, kā radušies cilvēki:
  1. Senākais uzskats un joprojām daudzu reliģiju uzturēts mūsdienās, ir pieņēmums, ka cilvēku ir radījusi visvarena būtne – Dievs.
  2. 19. gadsimtā, dabaszinātņu pētījumu rezultātā, izveidojās uzskats, ka cilvēks ir radies no senām būtnēm, kas reiz dzīvojušas tepat, uz Zemes.
  3. 20. gadsimtā radās pieņēmums, ka dzīvība radusies ārpus Zemes. Daļa šīs teorijas atbalstītāju uzskata, ka uz Zemes no kosmosa ieceļojušas zemākās dzīvības formas, un cilvēks attīstījies no citām dzīvām būtnēm; citi ir pārliecināti, ka cilvēki ieradušies no kādas citas planētas.
2157039-bigthumbnail.jpg
 
Visvairāk konkrētu, materiālu pierādījumu ir uzskatam par pakāpenisku cilvēku izveidošanos. Cilvēka veidošanās gaita bija gara un sarežģīta. Pagāja vismaz 3 miljoni gadu, līdz cilvēks kļuva tāds kā mēs.
 
Cilvēces šūpulis ir Āfrika.Tieši tur 1974. gadā pētnieki atrada vissenākā pagaidām zināmā cilvēka priekšteča pārakmeņotās atliekas jeb fosilijas. Tās piederējušas sievietei, kas dzīvojusi vairāk nekā pirms 3,4 miljoniem gadu. Šai būtnei konstatētas gan cilvēka, gan pērtiķa iezīmes.
Šos cilvēku priekštečus pētnieki nosauca par australopitekiem.
 
DSC_4978.JPG
Attēlā: Āfrikas ziemeļaustrumu daļā atrasto australopiteku nodēvēja par Lūsiju.
 
Šī senā cilvēkveidīgā būtne jau bija pārvietojusies stāvus, visticamāk, ka viegli ieliektiem ceļiem. „Lūsijai” bija nelielas smadzenes, zema piere un spēcīgi žokļi. Ar stiprajiem zobiem viņa varēja sakošļāt daudzveidīgu augu barību. Iespējams, ka barības ieguvei "Lūsija" izmantoja akmeņus vai nūjas. Daļu dzīves viņa, visticamāk, bija pavadījusi, rāpdamās kokos, kur varēja gan atrast barību, gan paslēpties no plēsīgiem zvēriem, pārnakšņot.
2006. gadā tika publicēta informācija, ka Etiopijā zinātnieki atraduši cita australopiteka fosilijas, kas ir aptuveni 150 tūkstošus gadus vecākas par 1974. gadā atrastajām „Lūsijas” fosilijām.
 
Svarīgi!
Pirmo cilvēkveidīgo būtni sauc par Homo habilis (latīņu val. homo – cilvēks + habilis parocīgs, piemērots) - „prasmīgo cilvēku”, jo šī būtne jau prata izgatavot vienkāršus akmens rīkus. Homo habilis dzīvoja apmēram pirms 2,5 līdz 1,5 miljoniem gadu.
3.jpg
Attēlā: Homo habilis. Šīs būtnes dzīvoja Dienvidāfrikā un Austrumāfrikā.
 
Salīdzinājumā ar australopiteku „prasmīgajam cilvēkam” seja bija plānāka, piere – augstāka, lielie un mazie dzerokļi – sīkāki, uzacu izciļņi sāka izzust un smadzeņu apjoms palielinājās. To augumu klāja apspalvojums. Ikdienā šīs būtnes staigāja stipri saliekušās uz priekšu. Garās rokas ar līkajiem pirkstiem bija labi piemērotas kāpelēšanai pa kokiem. nav iespējams konstatēt, kādas bijušas viņu mītnes, bet iespējams, viņi mācēja veidot būdas.
 
Svarīgi!
Pirms 1,6 miljoniem - 200 000 gadu dzīvoja nākamā cilvēkveidīgā būtne – Homo erectus.
Homo erectus (latīņu val. homo – cilvēks + erectus – uzcelts stāvus) – „stāvus staigājošais cilvēks”. 
4.jpg
Attēlā: Homo erectus. Viņu augums varēja sasniegt pat 1,8 metrus.
 
Šī būtne bija veikla un varēja diezgan ātri paskriet, mācēja izgatavot salīdzinoši sarežģītus darbarīkus un spēja nomedīt lielus un ātrus dzīvniekus. Zināms, ka apmēram pirms viena miljona gadu „stāvus staigājošie cilvēki” iemācījās izmantot uguni. Homo erectus prata pielāgoties daudzveidīgiem klimatiskajiem apstākļiem.
Tieši viņi pirmie atstāja Āfriku un pārcēlās uz Āziju, vēlāk – arī uz Eiropu. Jaunākie pētījumi liecina, ka Homo erectus prata izrunāt gandrīz visas tās skaņas, kuras lietojam mēs, tāpēc varēja cits citu brīdināt par briesmām un saprasties medībās, kā arī ātri un precīzi nodot pieredzi par darbarīku izgatavošanu.
 
Svarīgi!
Pirmatnējos cilvēkus, kas pirms 200 000 – 35 000 gadu dzīvoja Eiropā un Rietumāzijā, sauc par neandertāliešiem (skat. att. zemāk).
Homo neanderthalensis (latīņu val. homo – cilvēks + neanderthalensis – Neandertāles) – cilvēkveidīgā būtne, kas pēc ķermeņa uzbūves visvairāk līdzinājās mūsdienu cilvēkam.
5.jpg
 
Neandertālieši bija spēcīgi, muskuļoti, viņiem bija izvirzīts žoklis, slīpa piere un izteikti uzacu loki. Smadzeņu apjoms bija lielāks nekā mūsdienu cilvēkam. Neandertālieši bija pirmie zināmie cilvēki, kas apglabāja mirušos un rūpējās par slimniekiem. Iespējams, ka viņi lietoja primitīvu valodu, lai sazinātos. Neandertāliešu dzīves laikā iestājās aukstāks klimats, tāpēc viņi iemācījās patverties alās, veidoja mājokļus un apģērbu. Apmēram pirms 35 000 gadu visai neskaidru apstākļu dēļ neandertālieši izmira. Pēdējo gados vēsturnieki izvirzījuši hipotēzi, ka bojāejas cēlonis varētu būt aizvien ierobežotāks pārtikas resursu apjoms, kas vairs nespēja nodrošināt viņu fizioloģiskās vajadzības.
Neandertālieši bija „saprātīgo cilvēku” sānu atzars – mūsdienu cilvēku brālēni. To apliecina arī gēnu pētījumi - mūsdienu cilvēki saglabājuši neandertāliešu gēnus. 
 
Svarīgi!
Ne vēlāk kā pirms 100 000 gadu izveidojās mūsdienu cilvēks, nosaukts par Homo sapiens. Homo sapiens (latīņu val. – homo – cilvēks + sapiens – gudrs) – mūsdienu cilvēks jeb „saprātīgais cilvēks”.
6.jpg
Attēlā: Homo sapiens ķermeņa uzbūve izveidojās tāda, kāda tā ir mums. Arī viņa prāta spējas bija līdzīgas mūsdienu cilvēkam.
 
Līdz ar „saprātīgā cilvēka” parādīšanos par galvenos saziņas un pieredzes nodošanas līdzekļi kļuva valoda.
Homo sapiens dzīvoja Eiropā, Āzijā, Amerikā un Austrālijā. (Rūpīgi izpēti karti zemāk! Tā ilustrē cilvēku izceļošanu no "pirmdzimtenes" - Āfrikas.)
 
DSC_4974.JPG
 
Atsauce:
https://cache.desktopnexus.com/thumbseg/2157/2157039-bigthumbnail.jpg
http://6humanities0809.wikispaces.com/file/view/79539-004-6D93BE53.jpg/40977193/79539-004-6D93BE53.jpg
http://media.web.britannica.com/eb-media/38/79538-004-F996FC7F.jpg
http://media-1.web.britannica.com/eb-media/40/79540-004-741FDBF9.jpg
http://media.web.britannica.com/eb-media/97/76397-004-C79D48BB.jpg
Vēsture pamatskolai. Senie laiki./ Sarmīte Goldmane, Aija Kļaviņa, Ināra Misāne, u.c. - Rīga, Zvaigzne ABC, 2008.
Aizvēsture un seno laiku vēsture./ Velta Pāvulāne, Armands Vijups. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.