Ķīnas teritorija ir šūpulis vienai no senākajām civilizācijām pasaulē, tās saknes sniedzas vairāk nekā 5000 gadu tālā pagātnē.
Mūsdienās Ķīna ir viena no lielākajām pasaules valstīm.
Arī senajos laikos ķīnieši apdzīvoja plašas Centrālāzijas un Austrumāzijas teritorijas un bija pārliecināti, ka viņu zeme atrodas pasaules centrā.
Attēlā: Senā Ķīna dažādos tās valsts attīstības posmos
Dabas apstākļi Ķīnā ir daudzveidīgi. Austrumos un dienvidaustrumos, īpaši – Huanhe un Jandzi upes ielejā, zeme ir auglīga un labi piemērota zemkopībai.
Huanhe upes ielejā konstatētas senākās cilvēku apmetnes Ķīnā. Šī lielā upe bieži pārplūda un mainīja gultni, tāpēc tautā tika saukta arī par „Ķīnas postu”. Lai gan Ķīnas austrumu piekrasti apskalo jūras, senos ķīniešus nevar uzskatīt par jūrasbraucēju tautu, tikai pēc daudziem gadsimtiem viņu kuģi devās tālākos braucienos.
Attēlā: Ķīnas dabas ainava
Lielu Ķīnas teritorijas daļu aizņem kalni un tuksneši. Mežonīgo dabas apstākļu dēļ senatnē Ķīna bija nošķirta ne tikai no Eiropas, bet arī no Indijas.
Svarīgi!
Ķīniešu senā civilizācija attīstījās savrup no pārējās pasaules - bez citu seno civilizāciju ietekmes.
Attēlā: Persiku koks Latvijā
Persiki, apelsīni, ingvers, rabarberi, spināti, ko mūsdienās plaši lieto uzturā un arī audzē Eiropā, ir kultivēti Ķīnā.
Ķīna bija bagāta ar metāliem un citiem derīgajiem izrakteņiem, ķīnieši agri iemācījās iegūt čugunu un dzelzi, arī izgatavoja arkla dzelzs lemesi. Tāpat arī jau pirms nepilniem diviem gadu tūkstošiem zemnieki prata pasargāt augus no kaitēkļiem. Tas sekmēja lauksaimniecības attīstību.
Ķīnieši bija pirmie un ilgu laiku arī vienīgie, kas bija iemācījušies iegūt zīdu un aust zīda audumus. Ķīnā tika audzēti zīda koki, ar kuru lapām baroja zīdtārpiņu kāpurus. Zīdtārpiņu savērptās kūniņas savāca, tvaicēja, mitrināja ar sāli vai žāvēja saulē.
Attēlā: Zīdtārpiņš un tā veidotais zīds
No iegūtajiem zīda diegiem izgatavoja kleitas, svārkus, apavus, zeķes, cimdus. Zīds bija domāts bagātajiem. Nabadzīgo ļaužu tērpiem izmantoju vienkāršu kokvilnas audumu.
Ap 10. gs. p.m.ē. zīdu sāka pārdot uz rietumiem un uz Ēģipti - izveidojās Lielais zīda ceļš. Zīda ražošana arvien tika pilnveidota.
Lielais zīda ceļš kalpoja gan tirdzniecībai, gan sakaru uzturēšanai ar citām tautām - Vidusjūras austrumu piekrastē un vēlāk arī citur Eiropā. Kamieļu karavānas no Ķīnas uz rietumiem veda gan zīdu, gan kažokādas, keramiku un garšvielas, arī bronzas izstrādājumus, ieročus un spoguļus. Savukārt, no rietumiem Ķīnā ieveda zeltu un citus dārgmetālus, arī vilnas un lina audumus, ziloņkaulu, koraļļus, dzintaru, dārgakmeņus un stiklu.
Attēlā: Lielais zīda ceļš un pa to pārvietotie labumi
Līdz mūsu ēras 6. gs. ķīnieši bija vienīgie zīda izgatavotāji. Par mēģinājumu izpaust zīda ražošanas noslēpumu Ķīnā draudēja nāvessods.
2002. gadā ķīniešu arheologus pārsteidza atradums – zīda kleita (9. gs. m.ē.), kas svēra tikai 48 gramus.
2. gt. p.m.ē. Ķīnā izauga pilsētas un sāka veidoties valstis. Tās bieži karoja savā starpā, jo katra gribēja palielināt savu teritoriju. Nereti draudus radīja arī Āzijas klejotāju ciltis.
Senatnē Ķīnu pārvaldīja vairākas valdnieku dinastijas:
- Ap 1766. - 1122. p.m.ē. – Šanu Jiņu dinastija.
- 1122. - 256. p.m.ē. – Džou dinastija.
- 221. - 207. p.m.ē. – Ciņu dinastija.
- 206. p.m.ē. - 220. m.ē. Haņu dinastija.
Svarīgi!
221. g. p.m.ē. pie varas nākusī Ciņu dinastija izveidoja vienotu valsti. Pirmo šīs dinastijas valdnieku Ciņu Šihuandi sāka dēvēt par imperatoru, bet valsti - viņa vārdā – par Ķīnu.
Attēlā: Ciņa Šihuandi kapenes ar vairāk nekā 8000 lielo terakotas keramikas karavīru armiju tika atrastas 1974. gadā
Kapeņu centrā slejas 115 m augsta zemes piramīda, kur apbedīts valdnieks. Kapeņu izpēte vēl nav pabeigta.
Valdnieku Ķīnā uzskatīja par Debesu Dēlu, kuram Debesis ir izsniegušas visas zemes pārvaldīšanas tiesības. Ja valdniekam pietrūks gudrības un viņš nespēs veikt šo pienākumu, Debesis viņam varu var atņemt.
Ciņam Šihuandi izdevās pārtraukt karus, izveidot centralizētu valsts pārvaldi, ieviest vienotu svaru, mēru un naudas sistēmu, ieviest likumus un rakstību, arī izveidot spēcīgu armiju.
Haņu dinastijas imperatoru valdīšanas laikā ķīniešu lielā armija iekaroja kaimiņu teritorijas. Uzplauka tirdzniecība pa Lielo zīda ceļu – zīdu eksportēja uz Romu.
Lai pasargātu tautu no ziemeļos dzīvojošo tautu iebrukumiem, valdnieks lika būvēt Lielo mūri un ziemeļu robežas apsargāšanai nosūtīja 500 000 karavīru.
Attēlā: Lielais Ķīnas mūris mūsdienās
Ciņu dinastijas laikā tas bija zemes valnis ar sargtorņiem.
Lielais Ķīnas mūris ir ļoti garš no zemes, ķieģeļiem un akmeņiem celts mūris, mūsdienu veidolu mūris ieguva tikai Minu dinastijas laikā 16.gs. Tā augstums vietām sasniedz 9 metrus un biezums 4,5 – 6 m. Ir saglabājušies aptuveni 20 000 mūra torņu un 10 000 sargtorņu jeb signāltorņu.
Tā ir visgarākā šāda būve pasaulē. Taisnā līnijā tas ir aptuveni 2700 km garš, taču tā faktiskais garums, ieskaitot divdaļīgās, trīsdaļīgās un pat četrdaļīgās sekcijas un apvedceļus pa kalna pārejām, ir vairāk nekā 6000 km.
1987. gadā Lielais Ķīnas mūris tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.