Daudzus mājsaimniecības piederumus, vienkāršus darbarīkus gatavoja katrs pats. Sarežģītākus un skaistākus izstrādājumus gatavoja meistari - amatnieki. Ēģiptē amatus un visas mākslas cilvēkiem esot iemācījis dievs Ozīriss.
Attēlā: Metālapstrādes darbnīca. Senās Ēģiptes freska.
Liela daļa amatnieku strādāja valdnieka, tempļu un augstmaņu darbnīcās. Amatnieki materiālus saņēma no valdnieka krājumiem, no tempļiem.
Senos rakstos minēti varkaļi, akmeņkaļi, mūrnieki, audēji, krāsotāji, kurpnieki, podnieki, zeltkaļi, galdnieki un citi meistari. Viņi dzīvoja pilsētās.
Bija arī ciema amatnieki. Viņi gatavoja pavisam vienkāršas lietas zemnieku vajadzībām. Amatnieku dzīve nebija viegla, tādēļ tēvi labāk gribēja savus dēlus izskolot par rakstvežiem, nevis amatniekiem.
Daudzveidīgajiem izstrādājumiem izmantoja gan vietējos, gan ievestus materiālus.
Attēlā: Zelta rotaslietas darināja talantīgi rotkaļi.
Viņi strādāja ne tikai ar ievestu zeltu, bet arī ar sudrabu, dārgakmeņiem un ziloņkaulu.
Ieročus un darbarīkus meistari gatavoja no ievesta metāla.
Ieveda arī kokmateriālus, tie bija dārgi, - Ēģipte nebija bagāta kokiem.
Plaši tika izmantots vietējais māls.
Audēji no pašu zemē audzētiem liniem auda smalkus audumus.
Samaksā par savu darbu amatnieki saņēma pārtikas produktus vai iemainīja savus izstrādājumus pret citām precēm.
Daba visas zemes nav apveltījusi vienādi. Katrā zemē dabas bagātības ir atšķirīgas.
Uzņēmīgi un drosmīgi vīri - tirgotāji devās ceļā, lai savas zemes bagātības mainītu pret citu zemju dārgumiem.
Uz tālām zemēm, kuras no dzimtajām zemēm šķīra tuksneši, tirgotāji devās pa sauszemes ceļiem. Preču saiņus uzkrāva mugurā ēzeļiem. Ēzelis varēja panest 60 kg smagu nastu. Ēzeļu karavāna dienā nogāja ap 35 km.
Attēlā: Mūsdienās kamieļu karavānas joprojām pārvietojas pa senajiem tirdzniecības ceļiem.
Nastu nešanai 2. gt. beigās p.m.ē. sāka izmantot kamieļus. Tie spēja tālu ceļu noiet bez dzeršanas, tie vieglāk pārvarēja tuksnešus. Smagās preces dažkārt pārvadāja vienkāršos koka ratos. Tā bija koka kaste uz četriem riteņiem, kuri bija izgatavoti no dēļu ripām. Ratus vilka vērši. Īstu ceļu nebija, ceļi vairāk līdzinājās iemītām takām.
Liela nozīme bija preču transportam pa upēm.
Ēģiptiešu dzīves centrs un galvenais tirdzniecības ceļš bija Nīla, kas saistīja visus novadus. Preces pārvadāja ar laivām, upju kuģiem un plostiem.
Attēlā: Seno ēģiptiešu tirgotāju kuģis. Rekonstrukcija.
Laivas un kuģus būvēja no niedru kūļiem. Plostus gatavoja no veselām piepūstām aitādām un kazādām.
Ēģiptē no koka būvēja faraona un augstmaņu izpriecu kuģus braucieniem pa Nīlu, tāpat arī lielos jūras kuģus.
Tirgotāju ierašanās no tālām zemēm bija notikums. Jebkurā zemē tirgotāji bija gaidīti. Viņi ne tikai atveda vajadzīgās preces, bet arī stāstīja brīnišķīgus stāstus par svešām zemēm un tautām. Uzņēmīgākie tirgotāji kļuva bagāti.
Tirgotāji ieveda varu un alvu, no kā gatavoja bronzu, kokmateriālus un akmeņus varenu celtņu būvēšanai. Ieveda arī zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, pērles un ziloņkaulu.
Attēlā: No ziloņkaula darināta lādīte kosmētikas glabāšanai.
Smaržu un krēmu pagatavošanai, kā arī dievkalpojumu vajadzībām no tālākām dienvidu zemēm tirgotāji veda smaržvielas un kvēpināmās vielas.
No Ziemeļjūras un Baltijas jūras krastiem līdz Ēģiptei nonāca saulainais dzintars.
Tirgotāji izveda labību, miltus, augļus, eļļu, ādas, vilnu, audumus.
Svarīgi!
Nelielu Ēģiptes sabiedrības daļu veidoja vergi – beztiesiski cilvēki, kuru darbs un dzīvība piederēja īpašniekam. Lielākais vergu daudzums piederēja faraonam, tempļiem un bagātajiem ēģiptiešiem.
Attēlā: Cilnis attēlo, kā faraons karagājiena laikā saņem verdzībā uzvarētos pretiniekus.
Plašākais vergu iegūšanas avots bija kari. Uzrakstos, kuros iemūžinātas seno valdnieku uzvaras, parasti ir pieminēts arī sagūstīto pretinieku skaits. Tas varēja būt līdz pat vairākiem desmitiem tūkstošu, bet varēja būt arī tikai daži simti.
Par vergiem kļuva arī pašu tautieši. Tēvs varēja pārdot savus bērnus verdzībā, visbiežāk pārdeva meitas.
Vainīgo smaga nozieguma izdarīšanā arī varēja pārdot verdzībā.
Par vergiem kļuva arī vergu bērni.
Attēlā: Verga sodīšana. Senās Ēģiptes freska.
Nepaklausīgos vergus pēra. Vergiem bija apzīmējums - "dzīvie mirušie". Viņi bija dzīvi, jo strādāja, ēda, gulēja, bet viņi bija beztiesīgi. Vergus skaitīja pēc galvām kā mājlopus. Vergus pirka, pārdeva, mainīja un dāvināja, pie tam bērnus - atsevišķi no vecākiem.
Vergus izmantoja kā papildu darbaspēku.
Vīriešiem lika strādāt smagākos darbus. Visbiežāk tie kopā ar brīvajiem strādniekiem raka kanālus un ūdenskrātuves, būvēja dambjus un strādāja akmeņlauztuvēs.
Verdzeņu bija 2 - 3 reizes vairāk nekā vergu. Viņas mala miltus, vērpa, auda un gatavoja ēdienu. Gandrīz visi mājas kalpotāji bija vergi un verdzenes.
Attēlā: Ēģiptes mākslā vergus attēloja daudz mazāka auguma nekā viņu kungus.
Tā iespējams attēlā noteikt, kuras ir verdzenes, kas apkalpo sēdošās sievietes.