Ēģiptiešu rakstu zīmes - hieroglifi bija atslēga, kas pētniekiem ļāva iegūt plašu informāciju par seno civilizāciju.
Pēc Ēģiptes civilizācijas norieta hieroglifu rakstība tika aizmirsta.
Pirms to 19. gs. sākumā atšifrēja franču zinātnieks Žans Fransuā Šampolions, pastāvēja visdažādākie minējumi par hieroglifu nozīmi.
Attēlā: Rozetas akmens (fragments), kas deva iespēju sākt atšifrēt ēģiptiešu hieroglifus.
Ēģiptes ekspedīcijas laikā atrastajā Rozetas akmenī teksti bija sastādīti trīs dažādās valodās, viena no tām - sengrieķu, kuru Šampolions pārzināja. Viņš ievēroja, ka apmēram tur, kur grieķu tekstā minēts valdnieka vārds "Ptolemajs", hieroglifu tekstā hieroglifi ietverti aplocē - kartušā (skat. att. zemāk), un tik ļoti izcelts, visticamāk, varēja būt tieši valdnieka vārds. Tātad, tāpat grieķu valodā, arī hieroglifos kartušā būs "Ptolemajs". Tāpat viņš atšifrēja vārdu "Kleopatra". Tā tika atrasta atslēga hieroglifu atšifrēšanai.
Attēlā: Paralēlie teksti hieroglifos kartušās un grieķu valodā.
Ēģiptiešu rakstībā bija zināmas ap 2 000 rakstu zīmju, bet pārsvarā lietoja ap 750 hieroglifu.
Lai iemācītos lasīt un rakstīt, bija vajadzīgi vairāki gadi. Pie tempļiem veidojās arī augstākās skolas, sauktas par "Dzīves skolām", kur priesteru vadībā centīgākie zēni no bagātākajām ģimenēm apguva ne tikai rakstītprasmi, bet arī dažādas zinātnes.
Skolu beidzēji varēja ieņemt augstu vietu sabiedrībā – rakstvedis bija cienījams un labi apmaksāts darbs. Dažos gadījumos centīgiem un apdāvinātiem zēniem no nabadzīgām ģimenēm uzsmaidīja veiksme un viņi kļuva par rakstvežiem. Tomēr prasme lasīt un rakstīt bija liels retums. Lielākā ēģiptiešu daļa bija neizglītota.
Hieroglifi bija nelieli zīmējumi, katrs apzīmēja kādu parādību, priekšmetu vai darbību. Piemēram, aplis ar punktu centrā apzīmēja sauli, acs – redzēšanu vai zināšanu.
Attēlā: Lielākais centrālais simbols ēģiptiešu mākslas paraugā "Hora acs" nozīmē zināšanas, gudrību, viedumu - īpašu spēju saskatīt lietu un parādību būtību, nozīmi.
Svarīgi!
Hieroglifs – zīme, kas var apzīmēt vārdus, zilbes vai atsevišķas skaņas, to nosaka hieroglifu izkārtojums tekstā. Grieķu valodā „hieroglifs” nozīmē „svētā zīme”.
Tekstus ēģiptieši iekala akmenī, teksti klāja apbedīšanas būvju - piramīdu, kapeņu sienas, tie redzami uz tempļu sienām un kolonnām, teksti atrodami uz priekšmetiem, tie papildina zīmējumus, bet lielāko daļu tekstu - rakstīja uz papirusa.
Ēģiptieši rakstīja ar niedres irbuli un tinti. Viņi prata pagatavot gan melnu, gan sarkanu tinti. Ar sarkano tinti rakstīja to, ko vēlējās izcelt.
Svarīgi!
Papiruss – papīram līdzīgs materiāls, gatavots no Nīlas krastos augošām papirusa niedrēm.
Attēlā: Secīgi izpētot šo attēlu, var uzzināt, kā senie ēģiptieši izgatavoja papirusu.
Pierakstītās papirusa lapas tika sarullētas, izritināts rullis varēja sasniegt vairāku metru garumu.
Mūsdienās ir pārtulkots bagātīgs Senās Ēģiptes tekstu klāsts - maģiskie, rituālie un kulta teksti, t.sk. "Mirušo grāmata", kas nodrošina mūžīgo dzīvi pēc nāves, pārtulkoti valdnieku dzīves apraksti uz kapeņu sienām, rituālos izpildītās himnas dieviem, dzeja, pamācības un pasakas, medicīnas teksti, būvniecības pieraksti, grāmatvedības pieraksti utt.
Visvairāk himnu veltīts Saules dievam Amonam-Ra, Ozīrisam, Izīdai, Nīlas upes dievam. Himnās cildināts arī dievam pielīdzinātais faraons. Tajās stāstīts par valdnieka karagājieniem un viņa organizētajiem celtniecības darbiem. Ēģiptieši apdziedāja arī dabas skaistumu, draudzību un mīlestību.
Seno ēģiptiešu pamācības ietvēra dzīvē gūto pieredzi un galvenokārt bija domātas jaunajai paaudzei.
Attēlā: Fragments no t.s. "Mirušo grāmatas", kas faktiski ir visai nenoteikta kulta tekstu kopa, nosaukumu sāka lietot 19. gs. Senās Ēģiptes mākslinieks attēlojis dieva Ozīrisa (sēž tronī) tiesu, kurā sver mirušā dvēseli - cik smagu to padarījuši grēki, otrā svaru kausā ir spalva.
Ēģiptieši bija prasmīgi celtnieki. Viņi būvēja ne tikai varenas valdnieku apbedīšanas būves, bet arī grandiozus tempļus dievu godināšanai. Daudzi no tiem ir saglabājušies līdz mūsdienām. Tempļu ansambļi tika būvēti un papildināti gadsimtiem ilgi - katrs valdnieks vēlējās atstāt savu devumu tempļiem.
Tempļu plašajās telpās pulcējās daudz ļaužu. Priesteru vadībā tur notika svētki un darbojās arī skolas.
Katrā templī bija novietota Dieva statuja. Ēģiptieši domāja, ka tajā mīt dieva dvēsele, kas visu dzird un redz. Tempļa galvenajā daļā, kur atradās dieva statuja, drīkstēja ieiet tikai priesteri un faraons.
Attēlā: Luksoras tempļu komplekss mūsdienās.
Priesteru galvenais uzdevums bija dievu godināšana, rituālu veikšana tempļos.
Lielākais un greznākais templis atradās Karnakā, Nīlas labajā krastā. Tas bija veltīts galvenajam Senās Ēģiptes dievam - Saules dievam Amonam-Ra un uzcelts pēc faraona Ramzesa II rīkojuma 13.gs.p.m.ē.
Tempļu rotāšanai izmantoja kolonnas un obeliskus - stēlas. Senatnē tempļi bija grezni rotāti, krāsoti, tie pārsteidza apmeklētājus ar varenību un skaistumu.
Attēlā: Šādi, domājams, varēja izskatīties Karnakas templis senatnē.
Obeliski, specifiskais nosaukums – stēla, parasti atradās pie tempļiem, veltītiem Saules dievam Amonam-Ra. To konstrukcija - četrskaldņu akmens stabs, kas uz augšu sašaurinājās, noslēdzoties ar smaili, ko parasti noklāja ar vara plāksnēm. Stēlas simbolizēja saules starus.
Mūsdienās Senās Ēģiptes stēlas nonākušas daudzās citās valstīs, piemēram, viena no šādām stēlām redzama Romā laukumā pie visu dievu tempļa - Panteona.
Attēlā: Mūsdienās pāri Karnakas tempļa drupām joprojām slejas Saules simboli - stēlas.
Skulptūras un sienu gleznojumi papildināja arhitektūru. Tempļus un kapenes rotāja daudzi mākslas darbi. Faraonu un dievu attēlojumi bija daudz lielāki par pārējiem, bet faraonu attēloja vienā augumā ar dieviem, uzsverot, ka faraons ir viens no tiem. Lielo izmēru tēli norādīja uz faraonu un dievu īpašo vietu ēģiptiešu dzīvē. Bieži skulptūras bija anatomiski nepareizas. Cilvēku augšstilbi bija veidoti garāki nekā dabā, bet ceļgali, pleci - uzkrītoši stūraini, visi rokas pirksti – vienādā garumā.
Attēlā: Milzīgās Ramzesa II sēdošās skulptūras pie tempļa Abu-Simbelā.
Izpētot attēlu var novērtēt gan skulptūru īpatnības, gan to izmērus - pie ieejas durvīm baltos tērpos redzami divi sīki cilvēciņi.
Senatnē ēģiptiešu skulptūras bija krāsotas, to acis veidoja no dārgakmeņiem vai kalnu kristāliem.
Ēģiptes mākslā valdīja kanons, kā attēlojams cilvēks, un tāpēc mākslinieki neievēroja ne cilvēku ķermeņu proporcijas, ne arī dabiskās kustības.
Ciļņos un zīmējumos cilvēku sejas attēlotas profilā, krūšu daļa no pleciem līdz viduklim – pretskatā, bet kājas – sānskatā. Cilvēka ķermeni nav viegli novietot šādā pozā. (Pamēģinot ieņemt šādu pozu, to var saprast vislabāk.)
Attēlā: Ne tikai ejošās figūras, bet arī sēdošā attēlota iepriekš raksturotajā pozā.
Visizteiksmīgākās seno ēģiptiešu gleznojumos ir rokas - tās nes, tver, cērt, pasniedz, lūdz, svēta vai brīdina. Gleznojumos nereti vīrieši ir iekrāsoti brūni sarkanā, bet sievietes - gaišdzeltenā krāsā. Mati visiem krāsoti melni, bet apģērbs - balts un viegls.
Mākslas darbos bija attēloti gan dievi un faraoni, viņu ģimenes locekļi, augstie priesteri, gan visi pārējie Ēģiptes iedzīvotāji - rakstveži, zemkopji, amatnieki un karavīri, vergi. Attēloja visdaudzveidīgākos sižetus - rituālus, sadzīvi, kaujas, darbu; tika attēlota arī apkārtējā daba – augi un dzīvnieki, arī mājdzīvnieki.
Attēlā: Fragments no freskas, kurai dots nosaukums "Faraons medībās". Attēlā iespējams novērtēt ēģiptiešu meistarību, attēlojot augus un dzīvniekus.
Attēlā fragmenta centrā redzams kaķis, kurš satvēris putna spārnu. Kaķus bieži attēloja mākslas darbos. Šo dzīvnieku ēģiptieši īpaši godāja, uzskatīja par svētu, - katram faraona ģimenes loceklim bija savs kaķis, tie tika mumificēti, ievietoti kapenēs.
Svarīgi!
Ēģiptiešu mākslai raksturīga harmonija, miers un nosvērtība. Iespējams, šādu iespaidu radīja arī iepriekš raksturotais savdabīgais cilvēku ķermeņu attēlojums - statiskās pozas.
Īpaša nozīme Senajā Ēģiptē bija zinātnēm - matemātikai, ģeometrijai, astronomijai, medicīnai u.c. Pat zīmējumu veidošanā ēģiptieši pielietoja matemātiskus aprēķinus. Arī senajās skolās mācīja ne tikai rakstīšanu un lasīšanu, bet arī iepriekš nosauktās zinātnes.
Precīzi mērījumi un aprēķini bija nepieciešami kanālu ierīkošanai, tempļu un piramīdu celtniecībai. Aritmētika un laukumu mērīšana veicināja ģeometrijas attīstību.
Attēlā: Lauku mērīšana. Senās Ēģiptes freska.
Ēģiptē lietoja īpašu mērauklu, kurā ar mezglu palīdzību bija atzīmēti noteikta garuma gabali.
Mērvienības bija pirksta platums, plaukstas platums, pēdas garums, elkonis (garums no pirkstu galiem līdz elkonim).
Nīlas plūdi regulāri nopostīja lauku robežas, tādēļ katru gadu pēc plūdiem laukus vajadzēja no jauna mērīt. Tā radās zemes mērīšanas māka. Grieķi to vēlāk nosauca par ģeometriju.
Lauku mērīšanai bija vajadzīga arī matemātika. Bez tās nebija iedomājama kanālu un dambju sistēmu veidošana, piļu, tempļu un kapeņu būve. Ierēdņiem matemātika bija vajadzīga, lai aprēķinātu pārtikas un citu materiālu krājumus. Tirgotājiem vajadzēja saskaitīt, svērt un mērīt preces, aprēķināt cenas. Ēģiptieši lietoja skaitīšanas sistēmu, kuras pamatā ir skaitlis 10.
Attēlā: Skaitļi hieroglifu rakstībā.
3. gt. p.m.ē. radās ēģiptiešu kalendārs. Priesteri, vērojot Nīlas plūdu gaitu, sastādīja kalendāru. No vienu plūdu sākuma līdz nākamajiem plūdiem apritēja 365 dienas. Tas bija gads. Ēģiptiešu gads sākās jūlija vidū, Nīlas plūdu laikā. Gadu sadalīja 12 mēnešos ar 30 dienām katrā. Piecas atlikušās dienas bija svinamās dienas.
Senajā Ēģiptē bija augsti attīstīta medicīna, kosmetoloģija. Mirušo balzamēšanas laikā ēģiptieši iepazina cilvēka ķermeni. Šīs zināšanas izmantoja medicīnā. Ar bronzas instrumentiem ēģiptiešu ārsti veica diezgan sarežģītas operācijas, pat acu operācijas, tika plombēti zobi, veiktas citas manipulācijas.
Attēlā: Acs operācijas attēlojums Senās Ēģiptes mākslā.
Balzamēšana jeb mumificēšana – mirušā ķermeņa speciāla apstrāde, lai novērstu miesas audu sairšanu. Mirušā cilvēka ķermeni mērcēja sālsūdenī, izņēma iekšējos orgānus, tos ievietoja speciālos traukos, ķermeni iezieda ar aromātiskiem sveķiem un eļļām, ķermenis tika ietīts linu audumā. Tāpat mumificēja dzīvniekus - kaķus, svētos vēršus u.c..