Teorija

Acteku valsts bija viena no varenākajām Centrālamerikā, kas mūsdienu Meksikas teritorijā pastāvēja līdz 16. gadsimtam. Tās galvaspilsēta bija Tenočtitlana (šodien Mehiko).
 
Aztec_Empire_c_1519.png
Attēlā: Acteku impērijas teritorija 16.gs. sākumā
 
Acteki šajā teritorijā ieradās 13. gadsimta vidū un savu pilsētu uzcēla uz salām liela ezera vidū. Pilsētas malās atradās greznas pilis un tempļi, bet pilsētu šķērsoja taisnas ielas un kanāli.
Acteki nodarbojās ar zemkopību, bet tiem trūka zemes. Zemi viņi ieguva, uzberot no ezera dibena ņemtās izceltās ūdenszāles un auglīgās dūņas uz šaurajām pussalām. Dūņu kārta tika atjaunota katru gadu un tā nodrošināja labu ražu. Tāda veida ezerā peldošos plostus sauca arī par činampām jeb peldošajiem dārziem. Šādu zemkopības metodi piekopj vēl mūsdienās.
 
tenoctitlan.jpg
Attēlā: Tenočtitlana Montesumas valdīšanas laikā (rekonstrukcija)
Apkārt pilsētai peldēja ziedošie dārzi - činampas.
 
Actekiem, tāpat kā maijiem, nebija metāla darbarīku, jo viņi nepazina dzelzi un neprata kausēt bronzu, bet varš tika apstrādāts nesakarsējot. Darba rīkus izgatavoja no akmens un koka, arī no kaula, ragiem un vulkāniskā stikla - obsidiāna.
Gaļu uzturam šīs ciltis ieguva, medījot putnus, briežus, dažādus sīkus dzīvniekus vai zvejojot.
Meksikas zemkopju ciltis apstrādāja zemi ar asu nūju vai kapli, jo mājdzīvniekus – arkla vilcējus, arī pašu arklu Amerikā nepazina (no mājdzīvniekiem audzēja vienīgi suņus Meksikā un lamas Peru un Dienvidamerikā).
No valsts zemēm nāca valdnieka ieņēmumi; sliktā ražas gadā neviens nevainoja zemes apstrādātājus.
 
kak-vyrashhivat-kukuruzu-na-dache.jpg
Attēlā: Acteki audzēja kukurūzu
Eiropā kukurūza sāka izplatīties tikai 16.gs., pēc tam, kad eiropieši iepazina Ameriku.
  
Acteki prata aust kokvilnas audumus, arī gatavot māla traukus ar ģeometriskiem vai vienkāršiem reālistiskiem zīmējumiem.
Svarīgi!
Acteku sabiedrības un pārvaldes priekšgalā bija gandrīz neierobežots monarhs, kurš varu mantoja (amatā nonāca tikai pieredzējuši karotāji).
Monarha uzdevumi bija:
  1. Iecelt amatos priesterus.
  2. Pārvaldīt valsti.
  3. Izdot likumus.
3724.jpg
Attēlā: Acteku karavīri
Drošsirdīgāki karavīri dažreiz saņēma ne vien lielāku laupījuma daļu, bet arī lieku zemes gabalu.
 
Acteki bija ļoti kareivīgi un bieži pakļāva sev tuvumā esošās kaimiņu ciltis. Sekmīgajos karagājienos acteki sagrāba ļoti daudz karagūstekņu, ar tiem neapmainījās un tos neatbrīvoja. Gūstekņa dzīvība piederēja uzvarētajam. Tos visbiežāk paturēja kā mājas vai kopienas vergus – sevišķi tos, kas prata kādu amatu. Retāk - vergus upurēja.
Actekiem bija arī vergi no pašu cilts. Par vergiem padarīja noziedzniekus, nodevējus un zagļus. Bieži vien tos atdeva par vergiem noziegumā cietušajam. Verdzība kā sods par noziegumu bija iespējama arī ģints iekārtā. Bet vergus nogalināt nedrīkstēja - par to draudēja nāvessods. Vergu vecāku bērni nebija vergi, bet brīvi cilvēki.
  
c01e1e1d3b7cdba3bf95a9c475a27ff5.jpg
Attēlā: Acteku priesteri (rekonstrukcija)
 
Acteku sabiedrībā pastāvēja spēcīga priesteru kārta. Priesteru kārta un militārā aristokrātija dzīvoja lielā greznībā. Arī valdnieks piederēja pie garīdzniecības un to iecēla amatā ar dažādām reliģiskām ceremonijām.
Actekiem bija no valdnieka neatkarīga tiesu sistēma - katrā pilsētā bija augstākais tiesnesis, kura spriedums nebija pārsūdzams, to nevarēja pat valdnieks (bija arī zemākas tiesas). Kukuļošana tika sodīta ar nāvi.
Acteku likumi bija reģistrēti un tos demonstrēja publiski. Likumi galvenokārt attiecās uz personas drošību, mazāk - uz īpašumu.
 
499_03_2.jpg
Attēlā: Acteki peldes laikā
Acteki, atšķirībā no spāņu iekarotājiem, bija ļoti tīrīgi - viņi peldējās un mazgājās katru dienu. Tas spāņus ļoti pārsteidza.
  
Savus bērnus acteki audzināja ļoti stingri un pieradināja pie paklausības, mācīja čakli strādāt un bez kurnēšanas panest grūtības, izsalkumu un slāpes. Liela uzmanība tika veltīta tieši fiziskajai audzināšanai, lai sagatavotu karavīrus. Tenočtitlānā pastāvēja īpašas skolas:
  • Priesteru skolās bija sevišķi stingrs režīms, kur badošanās, bargi miesas sodi un pašmocības bija galvenās audzināšanas metodes.
  • Tirgotāju skolās mācījās bagātu ļaužu un augstmaņu bērni. Tur viņi iepazina matemātiku, tirdzniecību, astronomiju, meteoroloģiju, mācījās reliģiskos rituālus, citu cilšu valodas, arī kara mākslu. Tirgotāji savās gaitās bieži vien darbojās arī kā izlūki un diplomāti.
  • Kara skolās jeb jaunatnes namos zēnus iepazīstināja ar vīriešu pienākumiem, viņus apmācīja rīkoties ar ieročiem - loku un bultām, šķēpiem un kaujas cirvjiem, rāpties kokos un klintīs, peldēt un airēt, skriet tālus gabalus - pat vairāk par simt kilometriem vienā dienā. Šī spartāniskā audzināšanas sistēma un regulārie treniņi izveidoja acteku karavīrus un medniekus par pašiem veiklākajiem, izturīgākajiem un drosmīgākajiem starp visām citām indiāņu ciltīm.
Acteku attieksme pret sievietēm bija ļoti pozitīva - pat pieaugušas meitas baudīja ģimenes maigumu un mīlestību, bet daudzsievība pastāvēja tikai visbagātākajās ģimenēs.
 
5f2dde50c0e38f734d2cfd9372374ff7.jpg
Attēlā: Acteku karavīrs
Mūsdienās, tāpat kā citas tautas, acteki glabā savu kultūras mantojumu.
 
Acteku valstī bija spēcīga armija, ko veidoja galvenokārt aristokrāti. Karaspēku vadīja valdnieks – tlakatekutli (“vīru galva”). Karaspēks bija liels (līdz pat 200 000 cilvēku). Viņiem no bruņām bija tikai viegli koka vairogi, bet ieroči - bultas un šķēpi.
Armija ievāca nodevas no pakļautajām ciltīm. Šos līdzekļus tālāk izmantoja galma uzturēšanai un citām valsts vajadzībām.
Karavīriem vajadzēja arī nodrošināt gūstekņus upurēšanas ceremonijām: acteku dievi bija allaž izslāpuši pēc cilvēku asinīm un, lai panāktu to labvēlību, tiem bija daudz jāupurē. Tāpēc spāņi actekus uzskatīja par barbariem.
 
aztec-human-sacrifice-codex-photo-researchers-1-696x599.jpg
Attēlā: Upurēšanas ceremonija
 
Nereti augstākie acteku virspavēlnieki nosūtīja saviem pretiniekiem ultimātu (kategorisku prasību) ar prasību padoties, maksāt nodokļus un pielūgt viņu dievus miermīlīgā ceļā. Ja atbilde bija piekrišana, vardarbība netika pielietota.
Sastopoties ar spāņu iekarotājiem, acteku kareivji baidījās no spāņu zirgiem, jo tos nepazina. Viņiem jātnieks uz zirga ar zobenu likās viens vesels radījums, kurš sūtīts no debesīm, lai nestu postu un nāvi, tāpēc nereti, to ieraudzījuši, acteki bēga. Tādas pašas bailes actekiem iedvesa spāņu lielgabali un šautenes.
Svarīgi!
Pirms spāņu ienākšanas acteku valsts bija spēcīga, tā pakļāva gandrīz visas apkārtējās ciltis. Vēlāk šīs ciltis palīdzēja konkistadoriem pakļaut actekus.
1002719.jpg
Attēlā: Atrasts acteku zelta depozīts
500 gadus pēc tam, kad spāņi izlaupīja acteku zelta krājumus un mākslas darbus pārkausēja zelta stieņos, atrasts savulaik zemē aprakts acteku zelts - 22 rotājumi.
 
Zelts, pēc kā tik ļoti tiecās konkistadori, actekiem nebija liela vērtība. Toties viņus izbrīnīja nekad iepriekš neredzētas lietas - krāsainas drēbes un stikla izstrādājumi, kas konkistadoriem bija absolūti nevērtīgi, salīdzinot ar zeltu. Zelta dēļ gāja bojā acteku radītā civilizācija.
 
Atsauce:
https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/2/22/Aztec_Empire_c_1519.png
https://kafenisanje.rs/wp-content/uploads/2015/04/tenoctitlan.jpg
https://dachauhod.ru/wp-content/uploads/2016/07/kak-vyrashhivat-kukuruzu-na-dache.jpg
https://www.ancient.eu/img/r/p/500x600/3724.jpg?v=1599362103
https://i.pinimg.com/736x/c0/1e/1e/c01e1e1d3b7cdba3bf95a9c475a27ff5.jpg
https://www.mexicolore.co.uk/images-4/499_03_2.jpg
https://i.pinimg.com/originals/5f/2d/de/5f2dde50c0e38f734d2cfd9372374ff7.jpg
https://cdn.historycollection.com/wp-content/uploads/2018/01/aztec-human-sacrifice-codex-photo-researchers-1-696x599.jpg
https://i2-prod.dailystar.co.uk/incoming/article15447252.ece/ALTERNATES/s1200c/1002719
https://www.dailystar.co.uk/news/world-news/aztec-gold-secret-video-mexico-16969859
https://www.indiansworld.org/kur-celusies-kukuruza.html#.X3WzA2gzbIU
Civilizācijas vēsture./ Paulis J. Anstrats. - Rīga: "Karogs", 1995., 298. lpp.
Vēsture pamatskolai. Senie laiki./ Sarmīte Goldmane, Aija Kļaviņa, Ināra Misāne, u.c. - Rīga, Zvaigzne ABC, 2008.
Aizvēsture un seno laiku vēsture./ Velta Pāvulāne, Armands Vijups. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.