Feniķija - senais nosaukums teritorijai, kas apmēram 8 līdz 25 km platumā stiepās gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Lielākā kādreizējās Feniķijas daļa atrodas mūsdienu Libānas teritorijā.
Attēlā: Feniķija, tās pilsētas un mūsdienu valstu teritorijas
Feniķieši bija semītu tauta, kas kopš 3. gt. p.m.ē. dzīvoja Vidusjūras austrumu piekrastē. Viņu apdzīvoto teritoriju sauca par Feniķiju.
Svarīgi!
Semīti – Priekšāzijas senās tautas: ebreji, asīrieši, feniķieši, filistieši un babilonieši.
Feniķiešu, tāpat kā Babilonijas kultūras attīstībā, vērojama stipra šumeru un akadiešu civilizācijas ietekme, lai gan sākotnējā pašu feniķiešu izcelsme tiek saistīta ar kanaāniešiem. Sākot ar 1800. g. p.m.ē. feniķiešu zemes, tāpat kā Kanaānu, iekaroja Ēģipte un paturēja savā kontrolē apmēram 400 gadu, tādējādi no savas puses būtiski iespaidojot feniķiešu kultūras veidošanos.
Attēlā: Skats uz Vidusjūru un feniķiešu pilsētas Biblas pilsētas drupām
Pati daba pievērsa feniķiešu uzmanību rietumiem, jo augstās kalnu grēdas ziemeļos un austrumos, neviesmīlīgais Sīnaja tuksnesis dienvidos apgrūtināja sauszemes sakarus. Taču rietumos izpletās feniķiešiem ierastā un pazīstamā Vidusjūra. Katrs feniķietis jau kopš bērnības ar šo jūru bija saradis. Vairums viņu, pat tie, kuri apstrādāja zemi vai ganīja lopus, bija jūrnieki. Tieši tāpēc feniķieši guva vislielākos panākumus kuģu būvēšanā. Pēc dažu vēsturnieku domām, vārds „feniķietis” atvasināts no senēģiptiešu vārda „fenehu” – kuģu būvētājs. (Vēsturnieks Joels Veinbergs par Feniķiju, 1973. gads)
Feniķieši nekad nav mēģinājuši izveidot vienotu valsti, bet dzīvoja nelielās pilsētvalstīs, no kurām nozīmīgākās bija Bibla, Tīra, Sīdona un Ugarita.
Attēlā: Senās feniķiešu pilsētas Tīras drupas.
Feniķiešu senās pilsētas mūsdienās atrodas Libānas teritorijā. Tīra ir viena no pasaules vecākajām pilsētām, kas joprojām ir apdzīvota kopš tās dibināšanas.
Pilsētvalsti pārvaldīja valdnieks un dižciltīgu tirgotāju padome. Kopš 11.gs. p.m.ē. svarīga loma bija Tīrai. Tā uzplauka valdnieka Hirama I (969.-936. g. p.m.ē.) laikā, kad strauji attīstījās tirdzniecība un tika dibinātas jaunas kolonijas Kipras salā un Ziemeļāfrikā.
Svarīgi!
Feniķieši bija pirmā tauta vēsturē, kuras galvenais labklājības avots bija nevis zemkopība vai lopkopība, bet tirdzniecība.
To veicināja izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis. Feniķieši dzīvoja pie Vidusjūras un bija prasmīgi jūrnieki un tirgotāji, kā arī jūras laupītāji.
Attēlā: Feniķiešu jūrasbraucēju dibinātās kolonijas Vidusjūrā
Koloniju pilsētas arī iezīmē feniķiešu tirdzniecības ceļus, viņiem veidojot ostas ģeogrāfiski izdevīgās vietās.
Feniķijā auga ciedri, egles, cipreses un ozoli. Labu būvkoku pārpilnība veicināja kuģu būvi.
Pastāv uzskats, ka senie feniķieši bija labākie kuģu būvētāji. Viņi pārveidoja uzbūvi līdz tam Vidusjūrā dominējošajam kuģu tipam — gallejām. Rezultātā viņi ieguva iespēju atteikties no airiem un airētājiem, kā līdz tam galvenā kuģu dzinējspēka. Līdz ar to tika panākts ievērojams kuģu tilpuma un kravnesības pieaugums.
Attēlā: Feniķiešu kuģis. Reljefs, 4.gs.p.m.ē.
Tā sagadījās, ka feniķiešu „zelta laiki” sakrita ar citu valstu un tautu nelaimēm (Mikēnu civilizācijas un hetu noriets, Ēģiptes novājināšanās). Feniķieši pakāpeniski sāka atjaunot laupītāju postījumu rezultātā panīkušo tirdzniecību Vidusjūras austrumu daļā - pa karavānu ceļu no Divupes ieradās tirgotāji ar precēm. Kokmateriāli, kas Feniķijā netrūka, bija pieprasīti kaimiņu zemēs.
Svarīgi!
Feniķiešu jūrasbraucēji veica daudzus tālus ceļojumus. Viņi labi pazina Vidusjūru un pirmie nokļuva līdz Gibraltāra šaurumam, apbrauca apkārt Āfrikai un, iespējams, sasniedza pat Britu salas.
Ap 12. gs. p.m.ē. viņi sāka dibināt kolonijas zemēs ap Vidusjūru un tās salām. Pirmās kolonijas radās mūsdienu Dienvidspānijā, Tunisijā un Marokā. 814. g. p.m.ē. feniķiešu pilsētas Tīras iedzīvotāji nodibināja koloniju Kartāgā Ziemeļāfrikā (mūsdienu Tunisas tuvumā).
Attēlā: Mūsdienās par feniķiešu Kartāgas kādreizējo varenību liecina tikai drupas
Kartāga ir gan sena pilsēta Ziemeļāfrikā, gan arī civilizācija, kas izveidojās šajā teritorijā. 2. gs. vidū p.m.ē. Kartāgu nopostīja romieši, bet savulaik tā bija nozīmīgākā feniķiešu kolonija.
Svarīgi!
Kolonija – senajos laikos: kādas valsts pilsoņu apmetne svešā teritorijā.
Feniķiešu organizētā tirdzniecība ļāva viņiem gūt milzīgu tirdzniecības un starpniecības peļņu līdz aptuveni 680. g.p.m.ē.
Feniķieši bija slaveni arī ar saviem amatnieku darinājumiem, īpaši - ar purpura krāsas audumiem, caurspīdīgā stikla traukiem, ziloņkaula figūriņām, kā arī ar vīnu, ko ieguva no Libānas kalnu nogāzēs audzētajām vīnogām.
Attēlā: Feniķiešu alabastra figūra, 7. gs. p.m.ē.
Domājams, sfinksu vidū attēlota feniķiešu dieviete Astarte. Sfinksas liecina par Ēģiptes kultūras ietekmi.
Tumši sarkano purpura krāsvielu ieguva no purpura gliemežiem, kas dzīvoja jūras dibenā. Senatnē purpurs tika uzskatīts par vienu no skaistākajām un noturīgākajām krāsām. Tā bija ļoti dārga krāsa. 1,4 gramu krāsas iegūšanai bija nepieciešami 12 000 gliemežu.
Ir ziņas, ka feniķieši purpuru prata iegūt jau ap 1600. g. p.m.ē.
Vilnas un lina audumu viņi prata nokrāsot dažādos toņos – gan sārtā, gan tumši sarkanā, gan violetā. Krāsas dārdzības dēļ purpura tērpus parasti valkāja valdnieki.
Attēlā: Purpuram iespējamas dažādas nokrāsas
Šeit iespējams virtuāli izsekot purpura krāsas iegūšanas procesam, - rekonstruēta senā tehnoloģija!
Feniķieši pirmie vienkāršoja rakstību - viņi izveidoja alfabētu, kura principi ir pamatā mūsdienās lietotajam alfabētam - burts ir skaņas simbols.
Feniķiešu izveidotais alfabēts kļuva par pamatu grieķu (vienkāršotajam) alfabētam, ko tālāk pārņēma romieši. Tas sastāvēja no 22 līdzskaņiem. Patskaņus rakstībā izlaida, tie parādījās tikai izrunā.
Attēlā: Akmens plāksne ar feniķiešu rakstību
670. g.p.m.ē. Vidusjūras austrumu piekrastē arvien vairāk pastiprinājās Asīrijas ekspansija. Drīz vien viena no galvenajām un bagātākajām feniķiešu pilsētām Tīra nonāca Asīrijas rokās. Asīrija bija viena no pirmajām senajām tautām, kas augstā līmenī bija apguvusi dzelzs tehnoloģiju.
Tehnoloģiskā ziņā feniķiešus no asīriešiem atšķīra būtiskas īpatnības:
- Feniķieši turpināja pielietot pārsvarā bronzas tehnoloģiju.
- Asīrieši jaunās dzelzs tehnoloģijas pielietošanā galveno uzmanību veltīja ieroču izgatavošanai, kas militārās sadursmēs deva tiem pārsvaru pār daudziem pretiniekiem.
Pēc svarīgāko pilsētu zaudēšanas feniķiešu stāvoklis Tuvajos Austrumos kļuva bezcerīgs, tādēļ liela feniķiešu daļa pakāpeniski pārcēlās uz vienu no savām agrāk nodibinātajām kolonijām Ziemeļāfrikas piekrastē - Kartāgu, kā arī kolonijām citās Vidusjūras piekrastes vietās.
Ar 600. g. p.m.ē. Kartāga kļuva par svarīgu tirdzniecības un ostas pilsētu Vidusjūras krastā un pakļāva sev pārējās feniķiešu kolonijas Ziemeļāfrikā, Dienvidspānijā, Sicīlijā un Sardīnijā.
Attēlā: Feniķiešu pilsēta Kartāga. Rekonstrukcija
Vārds "Kartāga" feniķiešu valodā nozīmēja "Jaunā pilsēta".
Kartāga drīz vien apsteidza Tīru tirdzniecības apgrozījuma un ietekmes ziņā Vidusjūrā. Kartāga arī ieguva galveno loma tirdzniecībā Vidusjūras centrālajā un rietumu daļā ar zeltu, vergiem, ziloņkaulu, alvu, varu, svinu, tekstilu u.c.
Ne asīrieši, nedz arī kāda cita valsts nespēja kavēt Kartāgu tās ekonomiskajā ekspansijā.
Pēc Maķedonijas Aleksandra feniķiešu zemju iekarošanas 332. g. p.m.ē. Vidusjūras austrumu piekrastē, savā vēsturiskajā dzimtenē palikušie feniķieši arvien vairāk zaudēja savu identitāti, līdz vēl pirms mūsu ēras sākuma tie jau bija hellenizējušies (kļuvuši līdzīgi grieķiem) un kā patstāvīga kultūra pilnībā izzuduši.
Attēlā: Senās feniķiešu pilsētas Biblas drupās par grieķu ietekmi liecina grieķu stila tempļa kolonnas
Arī tie feniķieši, kas aizceļoja uz dažādām kolonijām, pakāpeniski asimilējās ar vietējiem iedzīvotājiem. Kartāga arvien vairāk nostiprinājās kā viens no lielākajiem antīkās pasaules politiskajiem un militārajiem spēkiem.
Iedzīvotāju vienas daļas izceļošanu un apmešanos uz dzīvi svešās zemēs izraisīja vairāki cēloņi. Pirmais no tiem bija valdnieku un tirgotāju tieksme nostiprināties tajās zemēs, kas bija viņu tirdzniecības partneri. Otrais cēlonis – valdošās virsotnes centieni atbrīvoties no neapmierinātajiem un dumpīgajiem pilsoņiem – zemniekiem bez zemes, amatniekiem bez darba. (..) Bija arī trešais cēlonis – 10.gs.p.m.ē. Feniķija bija pārapdzīvota un vairs nespēja nodrošināt visus savus iedzīvotājus ar darbu un iztiku. (Vēsturnieks Joels Veinbergs par feniķiešu izceļošanas cēloņiem, 1973. gads)