Teorija

Ebreji mūsdienās - ne tik daudz konkrētas etniskas grupas pārstāvji, bet no izraēļiem cēlušos jūdaisma piekritēju pēcnācēji, kā arī tie, kas šo reliģiju pieņēmuši brīvprātīgi.
Tuvajos Austrumos atrodas šaura, aptuveni 250 km gara zemes strēle starp Jordānas upi un Vidusjūru. Dienvidos tā robežojas ar Arābijas tuksnesi, bet ziemeļos – ar Sīriju. Senajos laikos to sauca par Kanaānu, vēlāk par Palestīnu, bet mūsdienās tur atrodas Palestīna un Libāna.
 
51ab0922392b82f87052fd5de49c5b63--maps.jpg
Attēlā: Senās Kanaānas teritorija kartē
 
Kanaānas ziemeļos bija divas augstas, sniegiem klātas kalnu virsotnes. Sniegiem kūstot, ūdeņi satecēja Kanaānas lielākajā upē – Jordānā.
Dabas un klimatiskajiem apstākļiem bija raksturīgi lieli kontrasti.
  • Kalnos gaiss bija dzestrs, bet ielejā valdīja tropisks karstums.
  • Galilejas jūra (tag. Tibērijas ezers) un Vidusjūra bija zivīm bagātas, bet sāļajā Nāves jūrā zivis nedzīvoja un to ieskāva tuksnesis ar nelielām oāzēm, kur auga dateļpalmas.
  • Mazās upes un ezeri vasarās izžuva, bet lietus periodos pārplūda.
1mmore-600x315w.jpg
Attēlā: Nāves jūras ainava
 
Lai arī šajā zemē nebija lielu zemes bagātību, tā tomēr bija piemērota zemkopības attīstībai un jau senatnē bija biezi apdzīvota.
Kopš 3.gt. p.m.ē. šajā zemē dzīvoja semītu ciltis - kanaānieši, kas deva zemei tās senāko nosaukumu – Kanaāna. Viņi nodarbojās ar zemkopību, vīnkopību, amatniecību, tā arī audzēja aitas un kazas. Kanaānieši bija izveidojuši pilsētvalstis, pielūdza daudzus dievus un dzīvoja pārticībā.
Kanaānieši ar akmens un bronzas darbarīkiem apstrādāja zemi, cēla ūdens tvertnes, sēja graudus, ierīkoja vīnogulājus un olīvkoku plantācijas, ganīja aitas un kazas. Viņi bija prasmīgi amatnieki, kas darināja zelta un sudraba rotas, gatavoja parfimēriju, bet no ziloņa kaula izgrieza dažādas statuetes. Kanaāniešu valstiņas bija nelielas. Tās sastāvēja no galvaspilsētas un lauku apvidus 10 – 20 km rādiusā. Šādas pilsētvalsts priekšgalā atradās valdnieks. (Vēsturnieks Joels Veinbergs par kanaāniešiem, 1991. gads)
 
JerichoNG.jpg
Attēlā: Kanaāniešu apmetne Jerikona jeb Jērika
Kā pierādīja arheologu pētījumi, Jērika ir senākā zināmā nocietinātā apmetne pasaulē. Tās nocietinājumi pastāvējuši jau 9. gt. p.m.ē.
Svarīgi!
2. gt. p.m.ē. Kanaānā Ābrahama vadībā ienāca klejotāju lopkopju ciltis – senebreji.
Daži vēsturnieki uzskata, ka senebreji, pirms to ierašanās Kanaānā, bijuši viena no klejotāju ciltīm - aramiešiem, amorītiem, hetiem, vai kāds no to atzariem.
Semītu izcelsmes klejojošu lopkopju cilti - ebrejus jeb senebrejus (angļu: Hebrews), kas ieradušies Kanānā (mūsdienu Izraēlas, Palestīnas un Jordānijas teritorijā) no Mezopotāmijas vai Sinaja pussalas (par to zinātnieki vēl diskutē) apmēram 2. gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā, uzskata par mūsdienu Izraēlas pamatnāciju (ieceļošanu kartē - skat. att. zemāk).
 
abrahams-journey-with-trade-routes-1.png
Attēlā: Ābrahama mītiskais ceļš uz Kanaānu - ebreju migrācija un valsts izveide
  
Iesākumā senebreji apmetās nevienam nepiederošās, neauglīgās zemēs tuksneša malā ārpus kanaāniešu pilsētvalstu robežām. Kad Kanaānu piemeklēja ārkārtīgs sausums, viņi devās uz Ēģipti.
Tur senebreji pakāpeniski nonāca vergu statusā.
Ap 1200 g. p.m.ē. viņi Mozus vadībā bēga no verdzības Ēģiptē un devās uz Kanaānu, ko viņi jau bija pametuši pirms apmēram 400 gadiem. Ebreju tauta ticēja, ka viņi dodas uz dieva Jahves Apsolīto zemi. Ceļš veda cauri Sīnāja tuksnesim.
Ceļojuma laikā, kā stāsta Bībele, Sīnāja kalnā Mozus no Dieva Jahves saņēma likumus – baušļus, ko tālāk nodeva savai tautai.
 
c33433d8ef3ad07eb2d5e64f8a5f6307.jpg
Attēlā: Sīnāja kalns, kur Mozus saņēma Dieva desmit baušļus ebreju tautai
Svarīgi!
Bībele - jūdaisma un kristietības svētā grāmata, kas sastāv no Vecās Derības un Jaunās Derības.
Vecā Derība ir senākais vēstures avots par ebreju vēsturi.
Vecās Derības pirmteksts rakstīts senebreju valodā tūkstoš gadu laikā (no 12. līdz 2. gs. p.m.ē.).
Vecā Derība vēsta, ka senebreji pravieša Mozus vadībā aizgāja no Ēģiptes, lai meklētu labāku iztiku. Dievs Jahve bija izvēlējies ebrejus par izredzēto tautu un apsolījis tai Kanaānas zemes, bet ebreji solījuši pielūgt to kā vienīgo dievu.
Svarīgi!
Ap 1200. g. p.m.ē. izveidojās reliģiski politiska savienība – Izraēla, kas balstījās uz kopīgu izcelšanos, reliģiju un politiku.
JordanRiverValley-2-e1393354681957.png
Attēlā: Jordānas upes ieleja Kanaānā
 
Ieradušies Kanaānā, ebreji apmetās auglīgajā Jordānas upes ielejā un sāka nodarboties ar zemkopību. Viņiem nemitīgi nācās atvairīt filistiešus – semītu tautu, kas dzīvoja kaimiņos nelielā teritorijā pie Vidusjūras.
Cīņā pret filistriešiem ievērojams kļuva soģis - karavadonis Zauls no Benjāmiņa cilts. Lai izvairītos no briesmām un cīnītos pret filistiešiem, Zauls apvienoja 12 ebreju ciltis. Ap 1020. g. p.m.ē. viņš tika pasludināts par valdnieku un tika izveidota Izraēlas valsts.
Izraēļi pilnībā sakāva un pakļāva sev kanāniešus ap 1125. g. p.m.ē.
 
did-king-david-have-more-than-one-wife-as-recorded-in-the-bible.jpg
Attēlā: Leģendārais Izraēlas valsts valdnieks - Dāvids - Zaula pēctecis (mākslinieciska interpretācija)
Mākslinieki dažādos laikmetos atveidojuši Dāvidu, bet - atbilstoši konkrētā laikmeta vai saviem uzskatiem par to, kā izskatās varoņi un valdnieki, nevis ņemot vērā vēsturisko situāciju 1.gt. p.m.ē.
 
Dāvids apprecēja Zaula meitu un kļuva par valdnieku Jūdu ciltī. Pēc Zaula dēlu nāves Dāvids ieguva Izraēlas troni, izveidojot Jūdejas – Izraēlas valsti. Dāvids (dzimis 1035. gadā p.m.ē.; miris 965. gadā p.m.ē.) bija Izraēlas valsts ķēniņš un Izraēlas valdnieku dinastijas izveidotājs.
Valdnieks Dāvids iekaroja kanaāniešu pilsētu Jeruzālemi, kas kļuva par apvienotās Izraēlas Jūdejas valsts galvaspilsētu.
 
millo-2.jpg
Attēlā: Arheoloģiskie pētījumi Jeruzālemē liecina, ka senākās atsegto būvju daļas attiecināmas uz Dāvida valdīšanas laiku
 
Dāvids lika pamatus Dāvida nama dinastijai, kas valdīja 400 gadus. Dāvida laikā Jūdejas – Izraēlas valsts tika paplašināta. Tika pievienotas vēl nepakļautās kanaāniešu pilsētas. Uz Izraēlu tika atvests senebreju svētums – Derības lāde, Bībelē saukta par Derības šķirstu, (zeltīta akācijas koka lāde, kur glabājās akmens plāksnes ar Desmit baušļiem). No šī brīža Jeruzaleme kļuva par svēto pilsētu.
Pēc Dāvida nāves par valdnieku kļuva viņa dēls Zālamans (965-928. g. p.m.ē.), kas neiesaistījās nevienā karā un nostiprināja Izraēlas Jūdejas valsti. Viņš lika uzbūvēt Jeruzālemē templi par godu dievam Jahvem.
 
475745539.jpg.resize.710x399.jpg
Attēlā: Zālama celtā Jahves tempļa kompleksa rekonstrukcija
Pēc arheoloģiskajiem pētījumiem un Vecajā Derībā atrodamā visai detalizētā apraksta.
  
Tempļa būvniecībai no Libānas atveda ciedrus un cipreses, no kalniem – kaļķakmeni. Līdz mūsdienām templis nav saglabājies, par to atgādina tikai Raudu mūris (skat. att. zemāk).
 
Zālamans rūpējās par saimniecības attīstību un valsts aizsardzību – ieviesa armijā kaujas ratus un nocietināja pilsētas.
Jeruzālemē viņš uzbūvēja valdnieka pili, izveidoja krāšņu galmu, apprecēja Ēģiptes faraona meitu. Galma un ierēdņu uzturēšana, celtniecības darbi un aizsardzības nostiprināšana prasīja lielus izdevumus, kas bija smags slogs tautai.
 
zalamana muris.png
Attēlā: Jeruzālemē atsegtie Zālamana pils kompleksa mūri
Svarīgi!
Pēc Zālamana nāves valsti sadalīja divās daļās – Izraēlā un Jūdejā.
722. g. p.m.ē. kaimiņvalsts Asīrija iekaroja Izraēlu, bet tās iedzīvotājus aizveda gūstā. Ebreju vietā tika ievesti un nometināti iedzīvotāji no citām Tuvo Austrumu zemēm, galvenokārt no Asīrijas. Ievestie cilvēki laika gaitā sajaucās ar vietējiem izraēliešiem, līdz vēsturiskie izraēlieši kā tauta faktiski beidza pastāvēt.
Jūdeju 586. g. p.m.ē. iekaroja Babilonija un Jeruzāleme ar tās templi tika nopostīta, tūkstošiem ebreju tika aizdzīti trimdā uz Babiloniju.
Deportētos ebrejus Asīrijai neizdevās asimilēt, jo to pašu iekaroja Persija (539. g. p.m.ē.) un viņu valdnieks Kīrs II atļāva ebrejiem atgriezties to dzimtenē un atjaunot Templi. 
 
raudu muris.jpg
Attēlā: Raudu mūris Jeruzālemē, - īpaša vieta jūdaisma reliģijas ticīgajiem no visas pasaules
Tā ir liecība par seno vēstures gaitā divreiz nopostīto dieva Jahves templi. Otro reizi templi nopostīja romieši 1. gs.
 
Ap 150 gadu ilgstošajā izsūtījumu laikā ebreji bija zaudējuši savu politisko identitāti. Bija izzudusi arī ebreju sabiedrības politekonomiskā struktūra, tiem vairs nebija savas valsts. Tomēr tai pat laikā ebreji nostiprinājās kā spēcīga reliģiska kopiena, kas, kā parādīja vēlākā vēsture, bieži izrādījās stiprāka nekā etniskās, teritoriālās vai politekonomiskās saites.
Līdz ar to pasaules vēsturē un civilizācijas attīstībā bija radies jauns nozīmīgs faktors - jūdaisms.
 
Atsauce:
https://i.pinimg.com/474x/51/ab/09/51ab0922392b82f87052fd5de49c5b63--maps.jpg
https://elady.lv/image/cache/catalog/1mmore-600x315w.jpg
https://ancientneareast.tripod.com/IMAGES/JerichoNG.jpg
https://womenofthebiblecom.files.wordpress.com/2019/12/abrahams-journey-with-trade-routes-1.png
https://i.pinimg.com/originals/c3/34/33/c33433d8ef3ad07eb2d5e64f8a5f6307.jpg
https://cdn.quizzclub.com/questions/2016-08/did-king-david-have-more-than-one-wife-as-recorded-in-the-bible.jpg
https://www.biblicalarchaeology.org/wp-content/uploads/2014/01/millo-2.jpg
https://faithfortheheart.com/wp-content/uploads/2019/12/475745539.jpg.resize.710x399.jpg
https://www.nationalgeographic.com/news/2010/2/100226-king-solomon-wall-jerusalem-bible/#/13004.jpg
http://vitolds.blogspot.com/2015/02/jeruzaleme-triju-religiju-pilseta.html
https://www.ucg.org/the-good-news/archaeology-and-the-city-of-davidhttps://www.ancient.eu/article/951/early-jericho/
https://brewminate.com/the-ancient-land-of-canaan/
Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām I./ Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Vera Bartoševska u.c. - Rīga: RaKa, 1998., 292. lpp.
Vēsture pamatskolai. Senie laiki./ Sarmīte Goldmane, Aija Kļaviņa, Ināra Misāne, u.c. - Rīga, Zvaigzne ABC, 2008.
Aizvēsture un seno laiku vēsture./ Velta Pāvulāne, Armands Vijups. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.